Lapsa ar krūzi
Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt
Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt
Lapsa, gudriniece, sadzirdējusi, ka cepta gaļa esot daudz gardāka nekā jēla, gribējusi izmēģināt. Reiz noķērusi vaboli, gājusi uz pieguļnieku ugunskuru otrpus upes, pļavmalā. Lapsa nosēdusies
Lapsai iegribējās ļaužu kārtā dzīvot: viņa sāka savā bedrē pīpi mutē ņemt un tabaku smēķēt. Iesmēķēja gan, bet nemaz nenokopa, tā kā uguns salmos (čužās)
Lapsa redzēja, ka cilvēki smēķēja; viņai arī iegribējās pasmēķēt. Un neko vairāk — nogāja vienu dienu uz klātāko pilsētu un nopirka pīpi. Mājās nākdama, iegāja
Lapsas bērni, no mātes šķirdamies, bēdājušies: “Diezin, kad un kā mēs plašajā pasaulē vairs satiksimies?” “Nesakiet neko,” māte atteikusi, “gan jau reizi tiksimies!” Ja citādi
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kaut jel viņu kāds izvilktu. Par laimi gar aku gājis āzis. Lapsa lūdzās, lai āzis viņu izvelkot. Āzis sacīja,
Cīrulis perēja uz jumta. Atnāca lapsa: viņa būšot viņas bērnus izskolot Cīrulis domāja: “Tas titri labi, bērnus izskolot”, un atdeva perekli. Bet lapsa cīrulēnus apēda.
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kā nu tikt no turienes laukā. Izgadījās, ka gar aku gāja āzis, kurš prasīja, vai akā daudz ūdens? Lapsa
Cīrulītis lidinājās pār rijas jumtu un dziedāja jauki. Vārna vaicā: „Cīrulīti, cīrulīti, kas tev par jautrību uzgājusi?” „Kā nebūšu jautrs, bērniņi perēklī!” „Ai, cīrulīti, parādi
Reiz lapsai, skrienot pa ceļu, uzskrēja izsalcis vilks virsū un tūdaļ solījās apēst, bet lapsa, gudriniece, stāsta, lai nākot viņai līdz uz gaļas pagrabu. Vilks
Vienreiz lielā, lielā mežā mājoja dikti viltīga lapsa: tā pievīla visus zvērus. Bet lācis, gudrais vīrs, domāja: “Lai nu kā, bet mani jau lapsa nepievils.”
Lopsa sasadraudzēja ar vylku taiseit sev muojiņas. Lopsa taisēja muoju nu skuju, bet vylkam teice, lai taisūt muojiņu nu lads. Pavasarī vylka muojiņa izkusa, bet
Zirgs ēda lielā mežā. Te satikušies vilks ar lapsu un sarunājušies zirgu noriet. Lapsa teikusi vilkam: “Zirgs ir piesiets. Ņem to striķi un norauj viņu
Lauva bīsi slima un visi zvēri pie viņas mielošies un kurināši uguni. Lapsa solīsies lauvu izārstēt: lauva jāietinot vilka ādā. Lācis tūlin gribēš grābt vilku
Vienreiz lauvai bij lapsa ar vilku par kalpiem. Un tas gadījās, ka lauva saslima. Tad lapsa aizbēdza projām un nebija trīs dienas nemaz mājā. Bet
Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zverus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju
Strazds kādā mazā eglītē bij uztaisījis perekli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca: “Citi jau sēj un man vēl nav arkls
Strazds bija ābelē izperējis bērnus. Tur atnāca lapsa un sacīja: “Strazdiņ, ja tu man nedosi vienu no saviem bērniem, tad es šo ābeli ar savu
