Zvēru kaŗš suņa dēļ
Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis
Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis
Kādreiz zaķis teicis aukstumam, ka tas šim nekā nevarot padarīt. Aukstums par to sadusmojies un palicis tik stiprs, ka pat cilvēki nosaluši. Zaķis nodomājis skrejot
Vienam saimniekam bija liels suns Balčus. Vienreiz meža malā rudzus pļaujot, Balčus bija saimniekam līdz, skraidīja tur. Te atkūlās vilks, sacīdams: “Balču, brāl, es tevi
Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas
Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt
Lapsa, gudriniece, sadzirdējusi, ka cepta gaļa esot daudz gardāka nekā jēla, gribējusi izmēģināt. Reiz noķērusi vaboli, gājusi uz pieguļnieku ugunskuru otrpus upes, pļavmalā. Lapsa nosēdusies
Lapsai iegribējās ļaužu kārtā dzīvot: viņa sāka savā bedrē pīpi mutē ņemt un tabaku smēķēt. Iesmēķēja gan, bet nemaz nenokopa, tā kā uguns salmos (čužās)
Lapsa redzēja, ka cilvēki smēķēja; viņai arī iegribējās pasmēķēt. Un neko vairāk — nogāja vienu dienu uz klātāko pilsētu un nopirka pīpi. Mājās nākdama, iegāja
Lapsas bērni, no mātes šķirdamies, bēdājušies: “Diezin, kad un kā mēs plašajā pasaulē vairs satiksimies?” “Nesakiet neko,” māte atteikusi, “gan jau reizi tiksimies!” Ja citādi
Lapsa reiz cēlusies pār upi. Bet plostā, caurumā, iesprūdusi kāja. Dažas nedēļas nabadzīte savārgusi uz plosta: nemācējusi kāju izpestīt laukā. Beidzot nīkulei ādā ieviesušies ložņātāji
Zaķis žēlojies pie Dieva par to, ka viņš tāds bailīgs esot radīts. Dievs atteicis: “Par to tev atkal garas ausis, ka vari smalki dzirdēt savu
Dārzā kaltēts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies pa visiem ezeriem. Te vārnas, žagatas un lapsa – kur bijušas, kur ne? –
Kad Dievs visus zvērus, putnus un citus dzīvniekus gan zemes virsū, gan ūdenī bija radījis, tad izrādījās, ka par visiem bailīgākais bija zaķis. No viņa
Reizi krauklis, skrīdams car ustobu, īraudzīja pakuortu sīru un, pajēmis tū, aizskrējis uz mežu. Atsasēdis kukā, suoka tū kņuobt. Kur bejuse, nabejuse? — daīt pi
Zaķītis esot bīš tas vienīgais radījums, no kā neviens neesot bēdzis. Viņam vien esot bīš no visiem jābēg; un par to viņš gauži noskaities un
Lapsa reiz aicināsi starku pie sevis sērstu un devusi šķīstu ēdienu uz lēznim telēķim. Bet lapsa vie visu apēdusi, starka ar savu garo knāpi nekā
Zaķis žēlojies, ka viņam uzbrūkot visādi zvēri un putni, bet neviens pats no viņa nebīstoties. Tā nu viņš skrēš uz ezeru un gribēš slīcināties. Ezera
Lapsa ienāca vienās mājās, uzkāpa istabas augšā un sacīja gailim: “Labrīt, kaimiņ, kāpi nu zemē, saderēsim mieru, jo tagad visi draudzību saderējuši.” Bet gailis, kaklu
