Avens pārspēj vilku ar gudrību
Avens, lieliem ragiem atšķīries no aitu pulka, skraidīja, meklēdams pārējās aitas. Te – kad tevi nolāpamais! – viņš saskrējās krūtīs ar pašu vilku. Vilks uzkliedza:
Avens, lieliem ragiem atšķīries no aitu pulka, skraidīja, meklēdams pārējās aitas. Te – kad tevi nolāpamais! – viņš saskrējās krūtīs ar pašu vilku. Vilks uzkliedza:
Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu. Auns iesaucas: – Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu?
Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs,
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa
Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu
Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet kaŗā. Tie gāja, gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim: Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu
Reiz vilks dikti nogribējies ēst. Saticis ķēvi. “Ķēve, es tevi ēdīšu!” “Ko tu mani ēdīsi? Man jau nagla pakaļkājā!”
Zemnieks gāja uz mežu un atrada pie priedes naudas podu. Tikko gribēja ņemt – velns klāt: pods piederot viņam. Viņi apņēmās pēc tā poda ar
Cūka reiz satika vilku un vedināja viņu skrieties. “Labi, skriesimies arī tad, bet labi tālu; vai tu redzi to mazo mežiņu? Skriesim tur uz to
Senos laikos kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Kaķis gājis uz lauku medīt un pelīte taisījusi ēdienu: cepusi gaļu un
Kaķis apprecēja žurku un abi sadzīvoja dažus gadus itin laimīgi. Te vienu reizi kaķim iegribējās tauku. Un žurkai jau no senākām dienām bija iekrājušies tauki,
Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. “Nu labdien! Vai pazīsti arī vēl savu
Reiz rijas sermuliņš noķēra žurku un, zināms, apēda bez sāls, bez itin nekā. Bet kaķis pa to starpu arī bij tīkojis žurku tiesāt; tomēr kad
Leitis dabraucis pie kroga, piesien zirgu pie margām un pats ieiet krogā. Kamēr viņš krogā, tamēr lācis, kas dīdītājiem atsprucis, ieraušas kamanās. Zirgs, mežona smaku
Citreiz lauva saticis zirgu un sācis lielīties, ka šis esot stiprāks. Zirgs zobodamies atteicis: “Kaķis kāds! mani niecinās; ja es speršu akmenim, ugunis šķīdīs!” “Viss
Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopūšas: “Ne, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu
Vilks un auns kādu dienu nejauši satikās pie upītes, lai padzertos ūdeni. Vilks dzēra augšpusē, bet auns – vairāk lejā. Vilks, pamanot aunu, piegāja pie
