Zvēri un abru taisītāji
Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to
Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to
Darbinieks, mājā braukdams, brīnījies, ka pie vienām rijām visa malka izspēlēta (izmētāta). Te uz reizi viņš mana pa tumsu: viens ielec ar lielu bomi viņam
Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: “Uztaisi man jaunu
Netālu no Igates kroga atrodas kāds kalniņš, kuru sauc par Jāņu kalniņu. Šis kalniņš ir dabūjis savu nosaukumu no tā, ka katru gadu tur Jāņi
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Kādreiz kungi izrīkojuši lielas lāču medības. Citu medinieku starpā bijis arī kāds vecs mežsargs ar saviem divi dēliem. Mežsargs gan bijis apbruņojies ar plinti, bet
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt
Vecos laikos mežos bīš daudz lāču un ļaudis dabūši bieži ar viņim satikties. Bīši arī stipri cilvēki, kas no lāčim nekā daudz nebijušies. Reiz viens
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt.
Pie vienām mājām tīrumā bijusi ābele: pie šīs ābeles vilki ik vakaru gaudojuši. Bet reiz māju puisis gribējis noskatīties, ko vilki īsti pie ābeles dara.
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams:
Necik tālu no viena kroga bija vienam saimniekam mājas. Vienu svētdienas vakaru tanī krogā ir balle, visi ļaudis noiet projām uz krogu; bet tik viens
Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara.
Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt
Ēlivants dzirdēš, ka visi zvēri baidoties no cilvēka, bet viņš lielījies, ka viņam nebūtu no cilvēka bailes, lai tik parādot, kur cilvēks esot. Lapsa uzņēmusies
Vienam saimniekam bijis vecs zirgs. Tas vairs nespējis kalpot; saimnieks tādēļ to izdzinis no mājas. Nu zirgs ļoti bēdājies un gauži raudājis: kā lai uzturu
Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim
