Par kazu
Vienam tēvam tris meitas. Reiz tēvs sūta jaunāko meitu kazu ganīt. Meita paņem maizi līdz un ganos visu maizi atdod kazai. Vakarā tēvs vaicā kazai:
Vienam tēvam tris meitas. Reiz tēvs sūta jaunāko meitu kazu ganīt. Meita paņem maizi līdz un ganos visu maizi atdod kazai. Vakarā tēvs vaicā kazai:
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas.
Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga
Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās
Vienreiz zaķis skrēja caur mājām. Suns, pie loga tupēdams, ieraudzīja zaķi, nolēca no loga, noķēra zaķi un ienesa saimniekam, lai izcepot pusdienai. Saimnieks cepa zaķi,
Kaķis no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu.
Suņi rīkojuši kāzas, bet pietrūcis piparu. Aizsūtījuši vienu suni pakaļ. Tam ceļā pipari izkrituši, tādēļ nemaz nenācis vairs atpakaļ, baidījies rādīties. Tādēļ visi suņi vienmēr
Reiz dzīvojis viens lielskungs, kurš bijis ļoti nikns, par mazāko vainu kūlis savus darbiniekus ar spieķiem, un pats vienmēr stāvējis klāt pie darbiniekiem. Reiz vēlā
Reiz bada laikā vērsis sacījis uz govs: “Saimnieks bažījas, kur maizi ņemšot. Mūsu daļa gan vēl ir uz rijas augšas.” Saimnieks to noklausījies un licis
Gailītis ar vistiņu gribēja kopā ceļā doties. Gailītis taisīja skaistus ratus sarkaniem riteņiem, aizjūdza četras peles priekšā. Vistiņa ar gaili iesēdās ratos – aizbrauca, brauca,
Viens zaķis bija apnicis dzīvot meža biezumos, viņš uztaisījis sev sarkanus ratus, aizjūdzies pats priekšā un braucis pasaulē draugus meklēt. Pirmo viņš saticis ceļā lāpāmo
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Kādreiz kungi izrīkojuši lielas lāču medības. Citu medinieku starpā bijis arī kāds vecs mežsargs ar saviem divi dēliem. Mežsargs gan bijis apbruņojies ar plinti, bet
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt
Vecos laikos mežos bīš daudz lāču un ļaudis dabūši bieži ar viņim satikties. Bīši arī stipri cilvēki, kas no lāčim nekā daudz nebijušies. Reiz viens
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt.
Pie vienām mājām tīrumā bijusi ābele: pie šīs ābeles vilki ik vakaru gaudojuši. Bet reiz māju puisis gribējis noskatīties, ko vilki īsti pie ābeles dara.
