Kādā vēlā rudens vakarā kāds vīrs gāja pa ceļu. Bija jau tumšs un vēss. Viņš nonāca pie mājām un gribēja palūgt naktsmājas, bet nodomāja, ka visi jau droši vien guļ. Tāpēc viņš aizgāja uz riju – vietu, kur žāvēja un apstrādāja labību un linus.

Rijas durvis bija vaļā, un iekšā vēl bija silts. Tur bija salikti lini. Vīrs uzrāpās uz linu kaudzes, ērti iekārtojās un drīz vien aizmiga.

Ap pusnakti pēkšņi ieradās velns. Viņš ieraudzīja guļošo vīru un jautāja:

– Kas tu tāds esi?

Vīrs, neapjucis, atbildēja:

– Es esmu lins.

Velns jautāja:

– Vai drīkstu tev pāri kāpt?

Vīrs teica:

– Ja vari izturēt visu to, kas linam jāizcieš, tad kāp!

Velns ieinteresēts prasīja:

– Un kas tad linam jāizcieš?

Vīrs sāka stāstīt:

– Es augu laukā kopā ar daudziem citiem liniem. Mēs augām saulītē, lietū un vējā, un mums bija labi. Tad atnāca cilvēki, izrāva mūs no zemes un nocirta galotnes. Pēc tam mūs mērcēja ūdenī, lai kļūtu mīkstāki. Vēlāk mūs žāvēja saulē un veda uz riju.

Tur mūs sita un lauza, lai atdalītu šķiedras. Tad mūs ķemmēja, vērpa dzijā, auda audumā un šuva drēbēs. Un beigās tās drēbes valkāja tik ilgi, līdz no tām palika tikai lupatas.

Kad vīrs beidza stāstīt, velns atkal jautāja:

– Kas tu tāds esi?

– Es esmu lins, – vīrs atbildēja.

Velns padomāja: ja jau linam tik daudz jācieš, tad labāk viņam pāri nekāpt! Un aizgāja prom.

Vīrs mierīgi nogulēja līdz rītam un no rīta devās tālāk savā ceļā.