Velna uzdotās mīklas

Viens zvejnieks reiz gāja uz jūrmalu tīklus mest. Tur nonācis, citus zvejniekus neatrada, tie laikam pie vistkājas turējās (krodziņā). Viņš domāja: “Iet nu, neiet nu? Tikpat jau negājušam kā gājušam! Un kad man rītā pilna spaile, tad tok es vairāk vīrs, nekā šie pie vistkājas.” Viņš sviež tīklus uz pleciem un domā: “Dibenā zvejot gan viens nevaru, bet laist varu gan.” Labi, iet laist. Tiktālu uzgājušam, ka kozlis lec lādītē, viņš izmet juču juči jedu, piesienas un liekas gulēt. No rīta pamodušam, visa jūra tik miglaina, ka ne no ūdens, ne no debess ko varēja redzēt. Savus tīkliņus savilcis, tas nu bēdājās: kā malā tikšot? Bet pret pusdienu pāriet migla, nu šis redz: aizkūlies uz tik svešu pusi, ka neko

Lasī tālāk »

Enģelim uzliktais sods

Nabadzītei pa lielceļu ejot, laiks pienāca un tā dzemdēja dvīnīšus, divas smukas meitiņas. Dievs kungs pavēlēja vienam eņģeļam, lai šis tūliņ ejot un māti nogalinājot. Eņģelis aiziet, bet viņam sirds apžēlojas par bezvainīgiem bērniņiem, kas nu bez mātes paliks un ies bojā, un viņš to nedara. Atpakaļ atnākušam Dievs prasa: “Vai padarīts?” Tas atbild: “Nē!” Tas kungs viņu stellē otru reizi; viņš aiziet, bet uzskatot aiz žēlabām to atkal nedara. Dievs viņu sūta trešo reizi, un tas nu nokauj māti; abi bērniņi paliek guļot pliki ceļmalā. Dievs uzliek par sodu eņģeļam, ka bijis neklausīgs, septiņi gadi dzīvot par cilvēku un izciest visus pasaules likteņus. Eņģelis aiziet pasaulē un nonāk pie kāda baznīckunga, kam kučēra vajadzēja; bet šis tik nikns bijis,

Lasī tālāk »

Mantas redzētājs un vagārs

Viņos laikos kādam vīram bija podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau no tālumā saredz, kur slēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagāram parunāt vīrus un zirgus, kā lielo kaudzi sagādāt. Bet vagārs iekārojis vīra atradumu. Līdz sakrāvuši pirmos desmit vezumus, tūliņ iesaucies: «Tos man, tos man!» – un licis vīriem muižā aizvest. Krāvuši tālāk. Bet, līdz tie atkal pilni, tā: «Tos man, tos man!» Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: «Tos taču man atstās?» Bet nekā – vagārs atkal iesaucies: «Tos man, tos man!» Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagārs atkal: «Klausies – kas tev tai podiņā?» Tā un tā – šis

Lasī tālāk »

Zelta atslēga

Vienā aukstā, aukstā ziemas dienā viens zēns brauca mežā malku cirst. Viņš, nabadziņš, dikti bija nosalis. Ko nu darīs? Sadomāja sniegu nogrūst un uguni uzkurt, ka var sasildīties. Nu, un, sniegu rakdams, — ko domājiet — viņš uzraka zelta kastīti. «Bet, pag!» viņš atminējas. «Kur kaste ir, tur arī atslēgai vajag būt.» Un nu meklēja atslēgu. Par labu laimi, atrada gan atslēgu un nu tūliņ slēgs vaļā. Gaidīsim tad nu, kad viņš atslēgs, tad redzēsim, kas tur labs iekšā būs!

Lasī tālāk »

Vēja dāvana

Dzīvoja nabaga vecītis vecā istabiņa. Reiz sacēlās ļoti liels vējš un norāva istabiņai jumtu. Nabaga vecītis bēdājās, bēdājās, bet te sadomā: «Iešu pie paša Vēja žēloties.» Viņš nu iet, iet veselu dienu, pienāk nakts, viņš ieiet lielā mežā un uziet tur mazu mājiņu. Tad viņš ieiet tai mājiņā un prasa saimniekam: «Vai tu nezini, kur Vējš dzīvo?» Saimnieks atbild: «Es pats jau esmu Vējš.» «Es atnācu pie tevis žēloties.» «Par ko?» «Vējš norāva manai istabai jumtu, un tagad nezinu, kā lai dzīvoju.» «Nedusmojies neko! Man tik netīšām aizķērās viens spārns. Es par to došu tev vienu lakatiņu. Kad tu izpletīsi to lakatiņu un noliksi to uz galda vai zemē, tad tur būs visādi ēdieni un dzērieni virsū. Tā tu varēsi

Lasī tālāk »

Vērpēja, Tinēja, Audēja

Viņos laikos kādai mātei bijusi tāda meita bez mūža pavedieniem delnās. Ērmoti bijis arī tas, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries. Citi ļaudis turējuši viņu par slinku, bet patiesībā tā nemaz nebijis. Reiz māte, nezin kā sadusmojusies, ceļmalā kūlusi meitu. Braucis svešs kungs garām. Tas prasījis: «Māmiņ, kādēļ kul savu bērnu?» Māte negribējusi pavisam savu bērnu apkaunot, tādēļ teikusi: «Jā, kā nekulšu? Viņa man visus salmus sāk par zīdu savērpt un saaust.» Kungs, to padzirdējis, kā rūgta nāve virsū, lai dodot meitu viņam līdz, viņš būšot to apņemt par sievu. Māte to atdevusi. Kungs pārvedis meitu pie sevis. Bet mājā tas apdomājies: «Kas zin, vai viņa patiesi māk no salmiem zīdu vērpt un aust? Pag, pag,

Lasī tālāk »

Lapsa un zaķis

Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas. Zaķis liek lapsai iet gar malu un gaidīt, kad viņš sauks, bet pats iet vecīšam klāt un sāk ar to runāt, un abi iet uz priekšu. Kad bija nogājuši kādu gabalu, zaķītis sāk šķaudīt. Vecis prasa: “Kas tev kait, laikam esi kur saaukstējies!” Zaķītis, pilns niķu, saka: “Nezinu, kas te par smaku, nevar ne izturēt, kā lien degunā!” Abi pabrīnās un iet tālāk. Te atkal zaķītis šķauda un tā atkārtojas vairākas reizes, līdz kamēr arī vecītis sāk šķaudīt un nospriež, ka gaļai nelaba smaka. Bet ko lai nu dara? Viņš mājā nedrīkstot tādu nest, vai

Lasī tālāk »

Bēgšana ar meitenes palīdzību

Reiz valdīja kāds ķēniņš pār lielu valsti, bet tam nebija neviena bērna. Ķēniņš un ķēniņiene par to bija ļoti noskumuši un lūdza Dievu, lai viņš tiem dotu kādu bērnu. Kādā dienā izgāja ķēniņš tuvējā mežā pastaigāties. Laiciņu gājis, tas skatījās visapkārt un nezināja vairs nemaz, kur viņš bija. Viņam rādījās mežs pagalam svešs un tas noprata, ka bija apmaldījies. Viņš iztrūkās un gribēja ceļu atrast, bet jo vairāk tas pūlējās, jo dziļāk iemaldījās mežā. Piekusis tas beidzot apsēdās uz kādu celmu un nezināja vairs, ko iesākt. Te tas ierauga vīru, kas tam tuvojas. Šis pienācis prasa ķēniņam, ko te darot? Ķēniņš izstāsta savu klizmu un lūdz, lai izvedot viņu uz ceļa, kā varot mājā tikt. Vīrs pasmejas un saka, ka

Lasī tālāk »

Tā viduvējā

Ķēniņam bija trīs meitas: viena paša un divas audžumeitas. Viņš jau pats nāk it labi vecs, tādēļ sāk meklēt sev znotu, lai tas viņa vietā valdītu. Bet kam lai viņš savu meitu uzticētu? Šādam tādam jau nevar. Ķēniņš izsludina, ka uz precībām var pieteikties visi, kas tik vēlētos dabūt viņa meitu, bet dot viņš to došot tikai tam, kas izdarīšot viņa uzdotos trīs darbus. Preciniekus, kas nevarēšot izdarīt uzdotos darbus, viņš likšot nokaut. Lai gan bija piedraudēts tik liels sods, tomēr atgadījās diezgan precinieku, kuri gribēja palikt par ķēniņiem. Tā arī kāda tēva divi dēli devās ceļā uz ķēniņa pili pie princeses precībās. Trešajam dēlam, muļķim, bija jāpaliek mājās. Ceļā abi gudrie dēli satika vecu vīriņu. Sis tiem prasīja: «Nu,

Lasī tālāk »

Prātīgā saimniece

Vienam saimniekam bija ļoti prātīga saimniece. Kādu dienu vīrs saka: «Sieviņ, kādēļ katrā ēdiena laikā tik gaļu vien, gaļu vien vāri? Vāri reizām putru, reizām rāceņus, reizām biezputru, reizām sataisi pūteli, reizām pienamaizi. Tā noēdīsim vienā nedēļā visu gaļu, un tad, ja pie tevis kāds ciemiņš rītu atnāktu, ko tad iedosi?» «Vēl, vīriņ, gaļas citiem diezgan.» No rīta saimnieks redz, ka nabags aiziet pa sētsvidus vārtiem ar diviem pleciņiem gaļas. Viņš prasa: «Kur nabags tik daudz gaļas ņēmis?» «Kur ņēmis? Iedevu, pats vakar sacīji, lai taupot tiem, kuri rītu atnākšot.» «Ak dievs! ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekot. Dod labāk pusdienu! Ko vārīji?» «Putru vārīju, kā jau pats vakar gribēji. Tūlīt ienesīšu.» «Kas tā par putru, kur

Lasī tālāk »

Zoslenīca

Saimnieks ved zosis pārdot. Ceļā izskrien kungs, saimnieku mēdīdams: «Vai dzirdi, Zoslenīca, – cik maksā tavs vezums?» «Tik, cik tu pats!» saimnieks atbild. Kungs par to rupjo vārdu pasauc vagāru palīgā un iecērt pliķi. Paldies! Tas viens pliķis atnesīs tev trīs pliķus – piemini! Tagad, zināms, man nav vaļas.» Pēc laba laika dzird: tam pašam kungam vajagot namdari – jaunas kūtis celt. Saimnieks – pārģērbies – aiziet par namdari piedāvāties. Labi. Vēl tai pašā dienā kungs ar namdari aiziet mežā kokus zīmēt. Namdaris saka: «Tas koks tik un tik resns!» Kungs tiepjas: «Nē, viņš tik un tik resns!» «Vai atkal Zoslenīcu apmuļķināsi? Še mācība! – tas pirmais pliķis.» Kungs pārskrien mājā – vaigs itin sarkans. Lai braucot ārstam pakaļ! Bet

Lasī tālāk »

Vilks medībās

Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: «Nosviedi man vienu bērnu, ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!» Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilks, ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu, citādi krimtīšot koku! Te lapsa – kur gadījusies, kur ne? – piebiksta strazdam: «Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!» Strazds atmožas kā no miega un tūliņ osī augšā: «Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?» Vilks nokaunas: «Lapsa, skauģis, tevi mācījusi!» – un aiziet. Iet, iet, satiek lauka galā gaili. «Es tevi ēdīšu, gailīti!» «Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!» «Skaiti tad drīzi!» Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt, bet gailis tamēr no muguras

Lasī tālāk »

Pasakas par:

Dalīties:

Atbalstītāji:

Atbalstītāji:

Copyright © 2026 Pasakas – All right reserved.