Reiz dzīvoja vīrs un sieva: abiem klājās labi, taču bērnu kā nav, tā nav.

Vienā dienā vīrs mežā, kur vēl neviens nav gājis, uziet noslēpumainu māju. Pie tās veca māmiņa šķetināja zīda dzijas. Redzot vīru, viņa pasniedz viņam lūku vāceli un brīdina:
– Neskaties tajā pirms laika!

Pēc tam māmiņa kopā ar visu māju pazūd.

Vīrs aiznes vācelīti mājās un noliek aiz krāsns. Trešajā dienā viņš ierauga – vācelītē brēc mazs bērniņš! Tā gan neparasts: eža krūtis un eža galva. Ko padarīsi? Vecāki dēliņu nosauc par Ežuli.

Ežulis fiziski nav stiprs, bet garā ir vesels un žiperīgs. Tēvam vienmēr gatavs līdzi braukt, maukt taures un saukt putnus. Tikai augt negrib ne drusku. Taču cūkas ganīt viņam padodas perfekti – tieši piemērots darbs Ežulim!

Kādu dienu no krūmiem iznāk balts kumeļš ar staltu jājēju mugurā. Izrādās, pats ķēniņš ir apmaldījies. Ežulis piedāvā ķēniņam palīdzēt atrast ceļu, bet prasa jaunāko ķēniņa meitu par sievu.

Pēc dažādiem mēģinājumiem ķēniņš piekrīt un apsola meitu par sievu.

Nākamajā rītā Ežulis lepni sagatavojas: saģērbies kājautiņos, peļu pastaliņās, spožās zelta drānās, pāri – eža kažociņš, pie sāniem – skalu zobentiņš. Priekšā aizjūdz divus melnus gaiļus ratu priekšā un dodas uz pili.

Tur princesīte paņem Ežuli priekšautiņā, ienes goda istabā, bet, dodoties gulēt, iemet vīra adatsvārkus ugunī. Sadeg eža kažociņš! Ilgas dienas Ežulis vaid un mokās, bet, kad jaunmēness uzlec, no gultas izlec daiļš ķēniņdēls!

Jaunais ķēniņš iejūdz divus melnus rumakus un atved uz pili savus sirmos vecākus. Viss beidzas laimīgi, un Ežulis kļūst par laimīgu ķēniņu kopā ar savu sievu.