Trīs brīnuma dakteri

Trīs amata zeļļi iet lierēt un grib kādā krogā pārgulēt. Krodzeniece labprāt šiem dotu arī nakts mājas, bet saka: “Mans vīrs nav nemaz tādas labas sievas pelnījis, kā es, jo viņš ļoti pikts cilvēks, nedrīkstu jums ne drānas lupatiņa dot, kur uzgulties.” Zeļļi arī negrib drānas, bet pārtiek, pārguļ tāpat uz garkūļu salmiem. Otrā rītā zeļļi noiet uz kādu muižu, kur satiek pašu kungu;viņi lūdzas kungam brokastu. Kungs saka: “Labprāt jums dotu, ja man mīlīgāka sieva būtu – nedrīkstu.” “Kāda tad jūsu cienīgā īsti ir?” zeļļi jautā. “Kāda ir? Katru dienu ģērbjas citādākās drānās un katru dienu izbrauc vizināties, bet mani nekad līdzi neņem. Pat pie galda neēdam reizā!” “Nu, gan redzēsit – rītu tā būs citādāka.”Zeļļi aiziet un norunā

Lasī tālāk »

Tā iet, kad par muļķi dēvē

Vienam saimniekam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tos vecākos — gudros dēlus — tēvs iedevis podnieka amatā, bet muļķi paturējis mājā — tas nekādā amatā nav ņēmies. Bet mājā muļķis ari neko laba nestrādājis, pa aizkrāsni vien vairāk novalstījies. Kad tēvs vēlāk nomiris, vecākie brāļi, podnieki, palikuši vieni paši par saimniekiem tēva mājās un muļķīti atstūmuši: tas nekā nejēdzot. Muļķītis domājis: «Nu, kad es nejēdzu, tad lai arī es nejēdzu!» Bet nu gudrie brāļi, par saimniekiem tikuši, gribējuši vēl gudrāki būt: sagudrojuši, ka būšot bez kalpiem iztikt, daudz, ja turēšot kādu meitu par saimnieci, bet to mazumiņu laukus apstrādāšot paši un pastarpām tikai taisīšot podus, tad palikšot ātri, ātri bagāti, nopirkšot vēl otras mājas, varbūt ir muižu un dzīvošot

Lasī tālāk »

Stiprais dēls

Viens tēvs gribēja savu dēlu stipru uzaudzināt, tāpēc nekur nelaida laukā, istabā vien turēja un baroja uz labāko. Kad dēls bija astoņpadsmit gadu vecs, tad vairs mierā nedevās, bet maļījās vienādi tēvam virsū, lai laižot šo laukā, jo jau diezgan stiprs esot. Gan tēvs negribēja vēl laist, bet, kad nevarēja atkapīties, tad sacīja: «Papriekšu tev vajaga savu spēku parādīt, tad redzēšu, vai tu gana stiprs būsi.» Tēvs aizveda dēlu lielā mežā, sacīdams: «Rādi te savu spēku.» Dēls paņēma lielu liepu aiz viduča un nolieca galotni pie zemes. Bet tēvs papurināja galvu: «Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.» Viņš pārveda to atpakaļ, lai barotos vēl stiprāks. Pa gada laiku dēls atkal prasījās iet pasaulē. Tēvs aizveda tai pašā mežā, lai

Lasī tālāk »

Sīkstais kungs

Reiz dzīvojis milzum bagāts lielskungs. Un tas bijis tik sīksts, ka baidījies precēties: sieva pulka apēdīšot un tādu, kas nemaz neēd, nevarot nekur uzdabūt. Bet tur tai pašā pagasta vienam nabagam bijusi ļoti daiļa meita. Un tā katru rītu, cik logus slaucījusi, plātījusi muti: kā nu kuram tas paradums kādreiz ir. Te vienu reizi gadījies lielkungam garām jāt, kad šī patlaban gar logiem darbojusies. Tūliņ vaicājis: ko tā muti plātot? «Ā! Mans tēvs nabags, es jau kampju gaisu, no tā pārtieku,» meita atcirtusi. «Vai trakā!» kungs iesaucies. «Kad tu no gaisa pārtiec, tad būsi man laba sieva.» Labi, viņa mierā. Un nu nākamu svētdienu brauc laulāties. Pārbrauc no baznīcas – bijušas izceptas divas pīles pusdienā. Kas ir? Tā šī tūliņ

Lasī tālāk »

Sērdiene un mātes meita

Viņos laikos vienai sērdienītei bijis jākalpo pie niknas saimnieces. Nabadzīte, kaut arī nezin kā gribējusi, nekad nevarējusi saimniecei izdabāt pa prātam. Reiz saimniece likusi sērdienītei uz akas malu dziju vērpt. Bet vērpjot pavediens neviļot notrūcis, un vārpsta iekritusi akā. Nekā darīt – gājusi pie saimnieces žēloties, cik netīši noticis. Bet saimniece piecirtusi ar kāju: «Tu man te stāstīsi – netīši. Tūliņ akā pakaļ lēkt pēc vārpstas – jeb pēriens kā likts!» Sērdienīte raudādama aiztecējusi uz aku un lēkusi arī, lai kas būdams – vai paliek dzīva vai ne. Bet tos brīnumus! Kā lēkusi, tā izlēkusi akai cauri uz zaļu pļavu. Šinī pļavā cūku gans ganījis cūkas. «Puisīti labais, vai manu vārpstu neesi redzējis?» «Redzēju gan – vecs vīriņš tagadiņ aiznesa.

Lasī tālāk »

Pieci savādie stiprinieki

Jaunam puisim nomiruši tēvs un māte un viņš gājis pasaulē darbu un laimi meklēt. Tā iedams viņš saticis vienu vīru, kas gājis pa ceļu, bet pie kājām viņam bijuši piesieti dzirnavu akmeņi. Puisis brīnēdamies prasījis: “Kam tu tādus smagus akmeņus pie kājām sien?” “Ja man nebūs smagu akmeņu pie kājām, tad es vairs nevarēšu uz vietas palikt. Mazā brīdī es izskriešu visu pasauli.” “Iesim labāk kopā laimi meklēt!” Skrējējs ir ar mieru un nu iet abi divi tālāku. Ejot viņi satiek vīru, kas rauj kokus ar visām saknēm laukā. Puisis prasa: “Ko tu tur dari?” “Lasu mātei žagarus.” “Vai nenāksi mums līdzi laimi meklēt?” Kokurāvējs ir ar mieru un nu iet visi trīs tālāku. Ejot satiek atkal vienu vīru, kas

Lasī tālāk »

Neredzīgā tēva āboli

Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika, kad vecais piepeši palicis neredzīgs, sāka katru nakti viens zelta ābols nozust. Tēvs beidzot iedomājās, lai abi gudrie brāļi ābeli sargā. Bet miega pūžņi tev nosargās: noliekas garšļaukus, aizmieg. Nu sūta muļķīti pie ābeles. Tas izsēžas līdz mazai gaismiņai – nekā. Patlaban muļķītis domā istabā iet, te pašulaik mazs putniņš zelta spalviņām klāt un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītis manīgi notver putniņu aiz astītes un nes ar visu ābolu iekšā. Pie durvīm zelta putniņš viņu gauži lūdzas, lai palaižot. Šim paliek žēl, un tādēļ saka: «Es tevi labprāt palaistu, man tevis nevajaga, bet kā

Lasī tālāk »

Nabaga vīra Laima

Bija divi kaimiņi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātam bija pulka naudas, nabagam – nenieka. Vienreiz svētdienas vakaru nabags staigāja gar laukiem un ieraudzīja bagātā laukā vienu pļaujam. Piegāja klāt un prasīja: «Kā tad tu svētā dienā strādā? Kas tu tāds esi?» «Esmu bagātā saimnieka Laima, un man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis.» «Nu, ja tu esi Laima, kāpēc tad pie manis nemaz nenāc svētību iepļaut?» «Pie tevis nevaru iet, tev nav lemts par zemes kopēju būt – sāc tirgoties, tad paliksi bagāts. Mājās tavai saimniecei ir strīpaini lindraki, sāc tos jau pārdot – un tā arvienu, arvienu, kamēr paliksi bagāts.» Labi, saimnieks tā darīja un, skat, īsā laikā palika tik bagāts, ka nauda bija jāmērī ar

Lasī tālāk »

Meli

Tie nu gan bija laiki, kad tie lielie kāposti izauga. Bet kas tie bija par kāpostiem! No vienas galviņas septiņas mucas. Bet kas tās bija par mucām! Vienu svētdienu izvāra trīs grāpjus. Bet kas tie bija par grāpjiem! Pie viena grāpja trīsdesmit viru varēja paēst. Bet kas tie bija par vīriem! Katrs pie kāpostiem apēda trīs kukuļus maizes. Bet kas tie bija par kukuļiem! Trīs pūri rudzu uz katra. Bet kas tie bija par rudziem! Septiņas vārpas uz viena stiebra. Bet kas tās bija par vārpām! Septiņi viri septiņas nedēļas vienu vārpu grieza!

Lasī tālāk »

Muļķa vīrs

Vienreiz bijis muļķis, un tas, par nelaimi, iedomājies precēties, bet meitas bildināt nemācējis. Nu, ko nu cita darīt – lūdzis mātei, lai tā viņam sievu pārvestu. Labi. Bet mātei tai laikā zosis perinājušās, un tās tādās reizēs smalki apskatāmas, tādēļ, pēc līgavas braukdama, piekodinājusi muļķim: «Kad perinātājās grib no ligzdas noiet, tad tu laid, lai izplunčojas, bet drīz vāc tās atpakaļ, lai olas neatdziest!» Māte aizbraukusi, un nu muļķis cieši zosis uzlūkojis. Uz vienreiz nāks viena mātīte zemē un klaigādama upē iekšā. Šis vāc, vāc – nevar iedabūt atpakaļ tik drīz: kā būtu gājis upei pa šo malu, zoss otrā malā, kā šis otrā malā, zoss šinī malā. Nu muļķim iešaujas prātā: olas atdzisīs, labi nebūs! Nu šaus uz kūti,

Lasī tālāk »

Meklēšana pēc nepazīstamā

Vienam ķēniņam pie pils bijusi liela pļava, kurā augusi ļoti branga zāle, bet ik naktis tā pļava tikusi nobradāta. Ķēniņš gluži brīnījies: “Kas tas tāds varētu būt, kas pļavu tik stipri nobradā?” Nu kā nu citādi dabūs zināt? Licis vecākajam dēlam sargāt. Vecākais ķēniņa dēls vakarā aizgājis pļavas malā, nosēdies un sācis sargāt. Bet naktī uznācis miegs, šis aizmidzis un rītā pļava atkal bijusi nobradāta. Otrā naktī ķēniņš sūtījis vidējo dēlu. Šis apsēdies ežmalā. Bet naktī atkūlies melns vērsis, sācis šo badīt un tā arī nenosargājis pļavu. Trešā naktī aizgājis jaunākais dēls un paslēpies aiz zedeņiem, ka nevar neviens pats šo ieraudzīt. Nu gaidījis, gaidījis pļavas bradātājus. Kas ir? Ap pusnakti sagaidījis trīs spārnotas meitas. Tās nolikušas ežmalā spārnus un

Lasī tālāk »

Dažāda atmaksa

Reiz viena meita gājusi pa ceļu. Pa priekšu gājis vecs vecis, kas tikko varējis pavazāt kājas. “Vecais tēv’, sēdi man kukurī!” teikusi meita, “es tevi panesīšu.” “Ko nu, meit,” teicis vecis, “gan jau es tāpat aizvilkšos.” “Nāc vien, nāc!” teikusi meita, “es esmu jauna un stipra, tevi panest varu.” Nu vecis ar nācis. Meita to paņēmusi uz muguras un nesusi. Bet vecis palicis arvienu smagāks un smagāks un beidzot to meita vairs tikko varējusi panest. “Tu paliec arvienu smagāks,” viņa teikusi. Tā jau varot ar būt, noteicis vecis, un rausies zemē. Nu meita prasījusi: “Kas tu tāds esi?” “Es esmu tas visulabākais,” atbildējis vecis. “Kā, visulabākais?” prasījusi meita. “Nu tad jau tu esi pats Dievs!” “Jā,” atbildējis vecis, šis esot

Lasī tālāk »

Pasakas par:

Dalīties:

Atbalstītāji:

Atbalstītāji:

Copyright © 2026 Pasakas – All right reserved.