Notiesātā starku mātīte
Reiz viens puisis pārmainījis starka pereklī zoss olas pret starka olām. Kad nu starka matīte izperējusi zosulēnus, tad sanācis tik daudz starku, ka ne izskaitīt
Reiz viens puisis pārmainījis starka pereklī zoss olas pret starka olām. Kad nu starka matīte izperējusi zosulēnus, tad sanācis tik daudz starku, ka ne izskaitīt
Lapsa visas gudrības mācēja, tikai pa gaisu laisties vēl ne. Nogājusi pie svēteļa to gudrību arī izmācīties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.
Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un
Reiz lapsa gāja gar mājām un ieraudzīja zosu baru sētā tupam. Lapsa priecājās: “Nu esmu nākusi izdevīgā brīdī!” un sāka zosis jau tramdīt. Bet zosis
Vienreiz pulka zosu pa pļavu lasījās. Tad iznāca lācis no meža zosis nokost; bet zosis pamanījās, iebēga kūtī. Lācis nokaunējās vien, iegāja meža atpakaļ. Zosis
Balodis esot agrāki zemē taisīš pērkli un dēš daudz olu; bet nu reiz lapsa izēdusi viņa olas. Vēl tagad balodis lieloties un žēlojoties: “Puspūru pautu
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): “Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju – tukš!” Un
Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi
Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties lizdu taisīt. Strazds bija šinī lietā liels meistars. Viņš sāka taisīt smuku lizdu. Balodis sekoja viņa darbam ar lielu
Balodis nemācējis pērkli taisīt, bet pelēkais strazds gribējis viņu pamācīt. Kad nu strazds bijis salicis vajadzīgos žagariņus pērkļa iegrozīšanai, tad pieskrējis arī balodis un teicis:
Pelēkais strazds esot mācījis balodim pērkli taisīt, teikdams: “Papriekšu lieci kociņus krustim un tad smalkus žagarus virsū!” Bet balodis bijis nepacietīgs – saucis: “Protu, protu!”
Balodis gribējis iemācīties lizdu taisīt. Nolaidies pie žagatas un lūdzies, lai pamācot. Žagata rādījusi, rādījusi, bet nebijis lizds ne labi pusē – šis iesaucies: “Protu,
Lielvārdes pagastā reiz dzīvojis viens starku pāris. Pie starka mātītes dažreiz atlaidies kāds svešs starks. Bet vecais starks kādreiz sasaucis citus starkus, kuri visi pēc
