Pūce un vanags
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce
Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi:
Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie
Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Te piegadījies tiesas vīrs;
Vārna tūlin sacījusi: “Kārt vainīgo!” Krauklis gan gribējis tikai cietumā bāzt, bet tā kā tiesas priekšnieka tai brīdī nebijis klāt, nosprieduši sīli kārt tur, kur
Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem
Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu
Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis
Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas,
Guļbis dzeivuoja vīnā dīķa molā un peile ūtrā. Guļbjam palyka garlaicīgi un tys sagudruoja īt uz peili svuotūs [kr. cdfnm, precinieks]. Puormuovis dīķi, soka: “Peilīt,
Viens baznīckungs turējis muiželi. Apsējis zirņus. Bet vārnas lasījušas un ēdušas tos zirņus. Tad viņš licis darbiniekiem izrakt dīķīti lauka vidū un ielējis tur brandavīna.
Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži
Visi putni rudenī gājuši uz siltām zemēm, un vārna ar žagatu arī. Bet vārna, aizskrējusi vienu gabalu, iedomājusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus
Vienreiz pulka zosu pa pļavu lasījās. Tad iznāca lācis no meža zosis nokost; bet zosis pamanījās, iebēga kūtī. Lācis nokaunējās vien, iegāja meža atpakaļ. Zosis
Balodis esot agrāki zemē taisīš pērkli un dēš daudz olu; bet nu reiz lapsa izēdusi viņa olas. Vēl tagad balodis lieloties un žēlojoties: “Puspūru pautu
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): “Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju – tukš!” Un
Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi
