Kādam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karieti salabot, un kalējs par darbu pieprasīja veselu rubli.

– Par tādu nieku veselu rubli! – dusmīgi teica kungs. – Cik tad īsti šis strādāja? Tad jau kalējs pelna vairāk nekā es pats! Ja labi padomā, arī es varu kalēja darbu darīt un bāzt rubļus kabatā!

Mājās pārbraucis, kungs nu katru dienu devās pie sava kalēja smēdē un slepus vēroja, kā kalējs strādā. Pēc kāda laika viņš iemācījās kalēja darbu ar acīm un nolēma viņu aizvietot. Viņš dzen kalēju no smēdes ārā un pats paliek kalēja vietā, ar savu kučieri kā palīgu.

Otrā dienā atbrauca no kaimiņu pagasta kāds saimnieks ar lielu dzelzs gabalu – lemešiem kalt. Kungs paņēma dzelzi, ielika ēzē, uzberot lielu kaudzi ogļu, un saka:
– Kučier, pūt nu!

Kučieris pūš, cik vien spēka, kamēr dzelzs kļūst balta. Kungs uzsita dzelzi uz laktas un uzsauc saimniekam:
– Sit nu!

Saimnieks paņēma veseri un sita tik spēcīgi, ka dzirksteles šķīda, līdz dzelzs kļuva melna. Beidzot viņš negribēja vairs sist:
– Tā mēs dzelzi izdedzināsim vien, te vairs nekādi lemeši neiznāks.

– Kā vēl neiznāks! – sašutis kungs. – Tikai tu, muļķi, neproti sist! Kučier, tu labāk dari!

Kučieris ķērās pie darba, kaļ, kaļ, bet lemeši neiznāk.

– Nu, kaliet cirvi, arī cirvis mājā noder, – saka saimnieks.
– Vadzi, saimniek, cirvis te arī neiznāk, kalšu nazi.
– Labi, kals nazi.
– Vadzi, nazis te arī neiznāk, kalšu īlenu.
– Labi.

Kungs atkal karsēja un kaļ, cik spēka. Pēc kāda laika viņš saka:
– Vadzi, saimniek, īlens te arī neiznāk, kalšu čiku.

To sacījis, kungs paņēma to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! – mazais nieciņš nospurkšķēja un bija gatavs.

Kungs nu prasa maksu par padarīto darbu – veselu rubli. Saimnieks atbild:
– Naudas man nav, bet kvieši gan mājā! Atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi samaksāšu.

Ceļā kungs pamāca kučieri:
– Es pats iešu klētī ar maisu, bet tu paliec ārpusē un klausies. Kad saimnieks saka: “Diezgan!”, tad sauc: “Ber manu daļu arī! Man bija grūti sist!”

Kad atbrauca, saimnieks tūlīt ved jauno kalēju klētī. Aiz durvīm paslēpušies daži stipri puiši, kas sagrāba kalēju, nostiepa gar zemi un sāka sist. Kalējs, negribēdams, lai kučieris dzird, pacietīgi cieta, zobus sakodis. Beidzot saimnieks saka:
– Diezgan!

Kučieris ārā atsaucas:
– Ber, ber manu daļu arī! Man bija grūti sist!

Saimnieks saka puišiem:
– Nu, manis pēc, dodam arī!

Mājās braucot, kungs saka kučierim:
– Lai velns tevi parauj, kučier! Kāpēc tu sauci: “Ber manu daļu arī”?
– Vai, kungs, jūs jau pats tā pavēlējāt. Es daru vienmēr to, kas man likts.
– Nu jā, jā! Bet, līdzko pārbrauksim mājās, dedzini nost to sasodīto smēdi.