Irbe
Irbe jau pašā agrumā ielaidusies dārzā, meitas meklēdama. Bet kas tik agri dziedās? It īpaši tanīs mājās nekad dziesmas nedziedājuši, jo saimniece bijusi barga, barga
Irbe jau pašā agrumā ielaidusies dārzā, meitas meklēdama. Bet kas tik agri dziedās? It īpaši tanīs mājās nekad dziesmas nedziedājuši, jo saimniece bijusi barga, barga
Sniedze gājusi taisni kāzās dziesmas mācīties. Un tur jau dziesmu tiešām pa pilnam. Bet, par nelaimi, tai dienā briesmīgs vēja putenis sacēlies un tādēļ laukā
Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: “Kram, kram!” Krauklis
Dzeguze pieskrējusi pie veca veca arāja, kas stipri bijis kurls un prasījusi: kur govju meitas esot? Arājs klausījies: “Ko, ko?” Prasījusi vēl reiz; bet šis
Reiz dzeguze prasīja kurlam arājam pēc govju meitām, bet vecis nedzirdēja un prasīja: “Ko, ko?” un nospļāvās. Dzeguze aizskrēja teikdama: “Ku! ku!” un arī nospļāvās,
Pupute atskrēja pi cylvākim tad, kad tī cītja maizes tryukumu un baruojuos ar pupom. Padzierduse, ka cylvāku bārni streiduos ap vīnu lelu pupu un klīdz:
Pelēkais strazds redzējis, ka nikna saimniece rudeņa laikā izdzinusi gana puiku basām kājām ganos. Puika, kājas cilādams brēcis: “Kājas salst! kājas salst! Saimniece, vīžu!” Tādēļ
Dzērve zinājusi, ka muižas rijās meitas, kuldamas, arvienu dziedot. Aizlaidusies turp; bet, par nelaimi, bijusi sestdienas diena: meitas visu nedēļu nokūlušās gurdenas, šoreiz nedziedājušas; tikai
Melnais strazds laidies pirtij garām, kur tobrīd meitas pērušās. Paskatījies mazu nieciņu un tad aizlaidies puišiem stāstīt: “Es tupēju, es tupēju pirts paspāmē, pirts paspārnē;
Tutiņš (griezu sugas) aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem pašā tai brīdī bij maza nelaime: lopi noēduši labību un saimnieks, ar rīksti rokā, jau notvēris pirmo
Strods, skrīdams car pierti, īraudzīja, ka tur puiši peras. Nūsametīs kūka zorā pret lugu, suoka virt: “Puiši piertī peras, es pa lūgu verūs, verūs, fiuu
Mednis plījies teterim virsū, lai atdodot jele viņam savu dziesmu: neesot iemācījies un bešā ari netiktu palikt. Teteris lielījies: “Mana dziesma varena dziesma; ja es
Grieza notecējusi pie ganiem dziesmas klausīties. Bet tiem bijuši briesmīgi nikni suņi; tik tik paspējusi vēl iebēgt rudzu laukā. Te drošumā ņēmusies suņus apdziedāt: “Briest
Dumpis izmācījies ļoti dikti kliegt un lielījies, ka viņš kliegšot, tad zeme plīsīšot. Dievs tad atļāvis dumpam tik tad dūkt, ka viņš knāpi iebāzis dūņās.
Visi putni bij izmeklējušies dziesmas; tikai lēlim ar lakstīgalu trūcis. Nu šie norunājuši: ko rītā celdamies pirmāk dzirdēšot, to par dziesmu paturēšot. Labi! Lēlis uzcēlies
Kad putni bij radīti, tad Dievs teicis: “Eitat nu paši pie cilvēkiem dziedāt mācīties!” Tūlin visi izklīduši. Arī lakstīgala ar lēli (nakts bezdelīgu) sarunājušies pasteigties:
Dievs reiz saaicināja visus putnus, teikdams, ka rīt izdalīšot viņiem dziesmas. Kurš agrāki piecelšoties, tas dabūšot visskaistāko. Agri, jo agri, jau bija visi putni klāt,
Citām reizēm lakstīgala un lēlis sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica: “Mana balss daudz jaukāka nekā tava.” Lakstīgala atbildēja: “Nē, mana balss jaukāka.” Tā viņi strīdējās
