Vārna, krauklis un žagata
Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc
Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc
Cīrulis izbrūvējis kumeļa pēdā alu un aicinājis citus putnus nosmeķēt. Vārna atlaidusies, teikdama: “Labāks, kā ūdens, labāks, kā ūdens!” Krauklis teicis: “Brangs, brangs — brangs,
Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: “Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” “Kārs, kārs!
Kādu dienu māte iedevusi dēlēnam maizīti, apsmērētu ar krējumu. Puika palaidnis nolaizījis no virsas krējumu, bet maizi atstājis. Māte nu ņēmusi puiku kaunināt, sacīdama: “kārs,
Visi putni jau mācējuši dziedāt; tikai bezdelīga ar dzeni ne. Nu bezdelīga sadomājusi aizskriet vienās mājās kaut ko noklausīties, kas dziesmai derīgs. Labi! Aizskrējusi –
