Par brīnum lielo gaili
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: “Pārnes un izvāri man azaidu!” Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas
Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr
Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: “Nenākat līdz, vilks jūs
Gailis satiek lāci un vaicā: “Kur iedams?” “Eimu galu meklēt.” “Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” “Rij!” Un gailis norija lāci. Velāk satiek vilku un
Kaķis no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu.
Suņi rīkojuši kāzas, bet pietrūcis piparu. Aizsūtījuši vienu suni pakaļ. Tam ceļā pipari izkrituši, tādēļ nemaz nenācis vairs atpakaļ, baidījies rādīties. Tādēļ visi suņi vienmēr
Reiz dzīvojis viens lielskungs, kurš bijis ļoti nikns, par mazāko vainu kūlis savus darbiniekus ar spieķiem, un pats vienmēr stāvējis klāt pie darbiniekiem. Reiz vēlā
Reiz bada laikā vērsis sacījis uz govs: “Saimnieks bažījas, kur maizi ņemšot. Mūsu daļa gan vēl ir uz rijas augšas.” Saimnieks to noklausījies un licis
Gailītis ar vistiņu gribēja kopā ceļā doties. Gailītis taisīja skaistus ratus sarkaniem riteņiem, aizjūdza četras peles priekšā. Vistiņa ar gaili iesēdās ratos – aizbrauca, brauca,
Viens zaķis bija apnicis dzīvot meža biezumos, viņš uztaisījis sev sarkanus ratus, aizjūdzies pats priekšā un braucis pasaulē draugus meklēt. Pirmo viņš saticis ceļā lāpāmo
Visi ļoti līksmi svētījuši Jāņu vakaru; tik zostēviņš, pīļutēviņš un kuilis stāvējuši nodurtām galvām dīķa malā. “Ko nu tā stāvam. Visi līksmi, tikai mēs vien
Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas,
Gailis saka: “Kristus dzima!” Vista prasa: “Kad, kad?” Pīle atbild: “Pēr(n), pēr(n)!”
Ziemas svētku naktī gailis dzied: “Kristus ir dzīīmis!” To dzirdot, vista prasa: “Kad, kad, kad?” Zoss, kas jau daudz ko saprot aplam, atbild: “Pēr, pēr
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Vienam tēvam tris meitas. Reiz tēvs sūta jaunāko meitu kazu ganīt. Meita paņem maizi līdz un ganos visu maizi atdod kazai. Vakarā tēvs vaicā kazai:
Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši za-ķus. Par tadu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam. Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar
