Žubīte
Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt?
Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt?
Sunim bij ienācis prātā pašūpoties: lai kaza nākot līdz pie šūpolēm! Kazai tas Dieva dots. Suns nu iekāpa šūpolēs un kaza ar ragiem šūpoja, ka
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams:
Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri.
Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. “Nu labdien! Vai pazīsti arī vēl savu
Zaķis žēlojies pie Dieva par to, ka viņš tāds bailīgs esot radīts. Dievs atteicis: “Par to tev atkal garas ausis, ka vari smalki dzirdēt savu
Netālu no Dūņu ezera atrodas jauka birzīte. No visām pusēm aprobežo birzīti labības lauki un pār augstajiem rudziem un kviešiem maz vien ir redzamas tuvējās
Vecos laikos kaķim bijis ganos jāiet, suns dzīvojis brīvā pa māju, jo Dievs viņam bijis devis brīvgrāmatu. Kādā karstā vasaras dienā pārnācis kaķis, gluži nokusis,
Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši za-ķus. Par tadu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam. Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar
