Vilks un teļi
Vilks, gar teļu aploku ložņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: “Neglūni uz maniem teļiem!” “Kā? vai man tavu teļu nebūs brīv aplokā skatīties.”
Vilks, gar teļu aploku ložņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: “Neglūni uz maniem teļiem!” “Kā? vai man tavu teļu nebūs brīv aplokā skatīties.”
Stirna reiz paslēpa bērnus šķūnī, piesacīdama: “Bērni mīļie! nelaidiet neviena iekšā, kamēr es jūs saukšu šādiem vārdiem: bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena,
Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai
Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā gājuši pastagāties; bet mežā tiem uzbrukuse nakts. Nu visi nosprieduši būdiņu celt. Āzis apņēmies saviem ragiem baļķus
Reiz saimniece sacīja saimniekam: “Pārdosim savu zirgu; tu redzi, mums nav ēdamā vairs!” Gailis, krāsns caurumā to dzirdēdams, aizgāja pie zirga un sacīja: “Bēdz uz
Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis
Viens saimnieka dēls gribēja kāzas taisīt un ielika vērsi, vepri, avinu un gaili barot. Kādreiz avins sacīja: “Mīļi brālīši! mūs jau laikam kaus, tādēļ bēgsim
Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs,
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa
Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu
Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet kaŗā. Tie gāja, gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim: Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu
Reiz vilks dikti nogribējies ēst. Saticis ķēvi. “Ķēve, es tevi ēdīšu!” “Ko tu mani ēdīsi? Man jau nagla pakaļkājā!”
Zemnieks gāja uz mežu un atrada pie priedes naudas podu. Tikko gribēja ņemt – velns klāt: pods piederot viņam. Viņi apņēmās pēc tā poda ar
Cūka reiz satika vilku un vedināja viņu skrieties. “Labi, skriesimies arī tad, bet labi tālu; vai tu redzi to mazo mežiņu? Skriesim tur uz to
Senos laikos kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Kaķis gājis uz lauku medīt un pelīte taisījusi ēdienu: cepusi gaļu un
Kaķis apprecēja žurku un abi sadzīvoja dažus gadus itin laimīgi. Te vienu reizi kaķim iegribējās tauku. Un žurkai jau no senākām dienām bija iekrājušies tauki,
Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. “Nu labdien! Vai pazīsti arī vēl savu
