Lapsa dziedē slimo lauvu
Lauva bīsi slima un visi zvēri pie viņas mielošies un kurināši uguni. Lapsa solīsies lauvu izārstēt: lauva jāietinot vilka ādā. Lācis tūlin gribēš grābt vilku
Lauva bīsi slima un visi zvēri pie viņas mielošies un kurināši uguni. Lapsa solīsies lauvu izārstēt: lauva jāietinot vilka ādā. Lācis tūlin gribēš grābt vilku
Vienreiz lauvai bij lapsa ar vilku par kalpiem. Un tas gadījās, ka lauva saslima. Tad lapsa aizbēdza projām un nebija trīs dienas nemaz mājā. Bet
Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zverus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju
Strazds kādā mazā eglītē bij uztaisījis perekli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca: “Citi jau sēj un man vēl nav arkls
Strazds bija ābelē izperējis bērnus. Tur atnāca lapsa un sacīja: “Strazdiņ, ja tu man nedosi vienu no saviem bērniem, tad es šo ābeli ar savu
Strazdi ietaisīja bērželī gūstu (ligzdu) un perēja bērnus. Te pienāca pie bērziņa lapsa un prasīja strazdam, lai nometot tai zemē visus pautiņus, jo lapsa jau
Strazdiņš bija ietaisījis kādā vecā ozolā ligzdiņu un izperējis četrus bērniņus. Kādu dienu atnāk pie ozola lapsa un prasa: “Strazdiņ, kā tu tik smuki dziedi!”
Netālu no Dūņu ezera atrodas jauka birzīte. No visām pusēm aprobežo birzīti labības lauki un pār augstajiem rudziem un kviešiem maz vien ir redzamas tuvējās
Reiz vecos laikos kaķis gāja grēku(s) sūdzēt un ceļā satika zaķi. Zaķis prasa: “Kur tu, brāl, iesi?” “Iešu grēkus sūdzēt.” Lai viņu arī ņemot līdz!
Lapsa grib lakstīgalu noķert un tādēļ saka: „Uja! Kur tu vareni dziedi, tīri sirds sāk kūsāt. Nāc, lai tevi par tādu varenu balsi apkampju un
Pie kāda saimnieka dzīvoja runcis, kurš bijis liels kārumnieks, jo bez pelēm, ko noķēris klētī, dažu labu reizi apēdis arī šķiņķi un izlaizījis kreimu. Kādreiz,
Reiz lapsa noķērusi lakstīgalu un priecājusies, ka nu būšot gards kumoss. Lakstīgala atbildējusi, ka viņas gaļa neesot ēdama, bet ja to kādu dienu pabarojot rata
Reiz viens zvejnieks ved regavās zivis no upes. Lapsa ceļmalā jūt zivu smaku un viņai ar’ iekāris zivu gaļas. Viņa aizskrien ar riņķi zvejniekam priekšā,
Lapsa reizu siena kaudzē ēdusi zivi. Vilks – kur nācis, kur ne? – tai gāš garēm, brīnējies un prasīš, kur t’ šī to ņēmusi? Lapsa
Reiz netālu no meža atradās mājas. Kādu dienu lapsa iznāca no meža, ieraudzīja mājas un sajuta gardu ceptu zivju smaržu. Saimniece tieši cepa zivis, bet,
Kādu reizi izbadējusies lapsa gājusi pa ceļu un no tālienes ieraudzījusi braucot zemnieku, kuram vezumā bijušas reņģes jeb zivis. Lapsai tūlin iešāvies prātā labs padoms
Reiz ziemā kāds vīrs veda uz mājām zivis. Lapsa saodusi zivju smaku domā: “Nolikšos uz ceļa un izlikšos par beigtu.” Lapsa noguļas uz ceļa un
Reiz lapsa gauži bij izsalkusi, tādēļ iezagās mājās, meklēdama kādu kumosu rokā dabūt. Izošņājās vienā kaktā, otrā – nekā nav. Ieies istabā, ierauga abrā mīklu.
