Čūska
Pļavās pie Goļaniem reiz dzīvoja lielas čūskas, resnas un garas kā desas. Reiz, kad vajadzēja sienu pļaut, puiši bija sabijušies un sāka ruāt, Ja atrastos
Pļavās pie Goļaniem reiz dzīvoja lielas čūskas, resnas un garas kā desas. Reiz, kad vajadzēja sienu pļaut, puiši bija sabijušies un sāka ruāt, Ja atrastos
Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā un tad tas
Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā,
Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs
Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai
Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: “Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!” Vēzis gāja arī
Varde, satikusi no rīta gaili, dod tam labu rītu: “Labrīt! augstu dziedātājs.” Gailis atbild: “Labrīt, labrīt! augstu lēkātāja.” Varde it priecīga iesaucās: “Redz, prot arī
Agrākos laikos zvēri un putni veduši lielu kaŗu, kurš vilcies ļoti ilgi, kādēļ arī dažreiz uzvārējuši putni, dažreiz atkal zvēri. Sikspārnis, gribēdams izlikties par lielu
