Žubīte

Žubīte

Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt? Tūliņ čaukstējusi pakaļ, kā tiem tur skūpstoties atskanējis un projām skrienot apsolījusies. “Līdz, līdz, līdz pat rudenim Dievu teikšu!” Lasīt tālāk