Ūpis

Dumpis

Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Lūk, tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās, kad nodomājis vaidēt, tā vecie saka un tic. Lasīt tālāk

Ūpis

Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis mocījies ar nelabu sirdi un vaidējis. Ūpis noklausījies un vaidejis arī tā: “Ū! ū! vai! vai!” Lasīt tālāk

Ūpis

Reiz kāds cilvēks piegājis pie ūpja lizda un gribējis izņemt viņa bērnus. Ūpis, apkārt lidinādamies, teicis, lai neaizkarot, jo citādi slikti klāšoties. Bet cilvēks nepaklausījis un izņēmis, par ko ūpis, itkā draudēdams, kliedzis: “Ņem, ņem ūpja bērnus, ūpja bērni gardi! Cep, cep ūpja bērnus, ūpja bērni gardi!” Pēc neilga laika ūpis nodedzinājis tā cilvēka māju.

Rīmaņu Jānis Bilstiņā.

Ūpis

Reiz puiši, pieguļā būdami, izņēmuši ūpim bērnus, un ūpis, pa nakti apkārt skriedams, saucis: “Ūpim bērnus atdodiet, ūpim bērnus atdodiet!” Bet puiši par šādu ūpja valodu tik smējušies un likušies gulēt. Uguns vēl kurējusies un pie uguns sārta bijis cirvis. Lasīt tālāk