Lāča dēls
Vienā svētdienā viens mācītājs gājis ar savu cienīgu māti uz baznīcu. Te izskrējis lācis no meža un ierāvis mācītājieni savā alā. Tur viņai piedzimis dēls,
Vienā svētdienā viens mācītājs gājis ar savu cienīgu māti uz baznīcu. Te izskrējis lācis no meža un ierāvis mācītājieni savā alā. Tur viņai piedzimis dēls,
Reiz saimnieks sūtījis meitu linus plūkt. Dienvidū meita turpat apgūlusies laukā un cieti piemigusi. Te iznācis no meža liels lācis, saņēmis meitu priekšķetnās, iestiepis klinšu
Vecos laikos, kur cilvēki sastapās daudz biežāki ar zvēriem, nekā tagad, nozaga vilks kādu sievieti un aiznesa to uz savu alu sev par sievu. Dzima
Vienam tēvam bijis dēls vārdā Stiprais. Kad Stiprais bija izaudzis, tas sacījis tēvam : “Tēt, parādi jele, cik lieli ir mūsu lauki.” Tēvs vedis rādīt.
Kādam ķēniņam bijusi daiļa princese un šo princesi velni sarunājuši nozagt. Vienu nakti itin rāmā laikā ķēniņš gulēdams sadzird: tāds troksnis, tāds troksnis laukā –
Vienam ķēniņam velns nozadzis trīs meitas. Tad divi ķēniņa dēli dabū no ķēniņa 2 mucas naudas un apsolās meitas uzmeklēt. Meklēja – neatrada. Nu ķēniņš
Sen senos laikos pārvaldīja Zemgali slavens ķēniņš, kam bija tik viens vienīgs bērns, meita, vecāku lutekle. Reiz krāšņā pavasara dienā viņa ar savām pavadonēm iziet
Sen, vecos laikos pie saviem vecākiem dzīvoja viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika
Velns reiz nozadzis kādam valdniekam meitu un aiznesis to uz augstu, augstu kalnu. Tanī kalnā bijusi ala un alas dibenā zelta pils. Velns ieslēdzis šinī
Kādam kalējam bija gluži stiprs dēls. Kad tas bija izaudzis liels, tad viņš lūdzās tēvam, lai šis tam izkaļot tādu stangu, kurā būtu četri podi
Vecam zaldātam gadījās reiz, ar draugiem satiekoties, stipri iedzerties, ka vairs tanī vakarā nespēja uz kazarmu aiziet, bet palika ceļmalā guļot. Par to nu nekāda
Zaldāti dzēra krogā. Labi sadzērušies tie gāja mājā, bet viens no viņiem pakrita ceļmalā un palika tur guļot. No rīta pamodies, viņš drīzi apķērās, ka
