Reiz dzīvoja kāds drosmīgs vīrs. Kādu dienu viņš gāja pa mežu, bet apmaldījās.
Pēkšņi viņam pretī iznāca velns. Velns vaicāja, vai vīrs negribētu viņam līgt par puisi. Vīrs atbildēja:
– Kāpēc gan ne?
Viņi noslēdza vienošanos. Velns aizveda puisi uz elli un parādīja trīs podus ar vākiem. Zem katra poda katru dienu bija jākur uguns, taču drīkstēja ielikt ne vairāk kā divas pagales.
Pirmajā dienā, kamēr velns klaiņoja apkārt, puisis nolēma apskatīties, kas tad īsti tajos podos vārās. Viņš pacēla pirmā poda vāku un ieraudzīja – tur karstumā tvīkstot sēdēja viņa paša kungs. Puisis noteica:
– Ak, tēviņ, ar trim pagales tev būs labāk!
Un viņš ielika ugunī trešo pagali.
Vakarā atgriezās velns un dusmīgi jautāja, kāpēc esot ieliktas trīs pagales. Puisis atbildēja, ka tur esot bijis kāds pazīstams kungs, kurš pelnījis īpašu cieņu.
Otrajā dienā puisis kurināja uguni un nodomāja apskatīt otro podu. Pacēlis vāku, viņš ieraudzīja savu muižkungu. Nekavējoties viņš ugunī iemeta četras pagales.
Vakarā velns atkal sadusmojās un vaicāja, kāpēc puisis šķērdējot malku. Puisis atbildēja, ka gribējis cienāt savu muižkungu tāpat, kā tas savulaik bija cienājis viņu.
Trešajā dienā puisis kurināja uguni un nodomāja ielūkoties arī trešajā podā. Pacēlis vāku, viņš ieraudzīja pats savu vagaru. Tūlīt viņš iemeta ugunī sešas pagales un vēl uzpūta, lai liesma deg vēl spožāk.
Kad velns pārnāca un redzēja notikušo, viņš kliedza, ka tā viņi neesot vienojušies, un metās pie poda. Puisis sacīja:
– Jā, jā, tūlīt, tikai pacel vāku!
Velns pacēla vāku, bet tajā brīdī puisis saķēra velnu aiz papēžiem un iemeta viņu podā pie vagara.
– Nu lai divi velni vārās kopā! – puisis iesmējās un devās mājās.