Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu,…
Lasīt tālākAuns un vilks pie kalna
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs, sāka lūgties: – Nerij mani vēl tagad! Es esmu maziņš un vājš. Pagaidi, kamēr izaugšu…
Lasīt tālākAuns pārspēj vilku pie kalna
Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu. Auns iesaucas: – Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu? Ko pūlēsies? Notupies turpat apakšā, izplēt muti un gaidi – es lekšu no kalna un…
Lasīt tālākAuns un vilks krūmos
Reiz viens auns nomaldījās no gana un iegāzās krūmos. No otras puses pretī nāca liels vilks. Auns sabijās un gribēja bēgt, bet vilks sauca: – Kur nu, draugs, steidzies? Parunāsim! Man tik ļoti gribas ēst. Auns atbildēja: – Man arī…
Lasīt tālākJaunais vilks ar aunu
Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu aita, vai ne? Ne, nebūs vis.” Gājis klātāk; bet auns pēkšņi apgriezies ar visiem ragiem…
Lasīt tālākVilks un Auns
Reiz vilks sastapa aunu meža malā un sacīja: – Es tevi apēdīšu! Avens mierīgi atbildēja: – Kam tev pūlēties mani ēst? Nostājies lejā un atplēt muti, es uzkāpšu kalnā un ieskriešu tev dzīvs rīklē! Vilks piekrita auna padomam. Auns uzkāpa…
Lasīt tālāk