Vīrs ara ar sarkanu seķi. No meža iznāk lācis un saka:
– Vai, kāds tavs zirgs raibs un jauks! Vai nevari arī mani tā noraibot?
– Kādēļ gan ne? – atbild vīrs. – Bet tad tev jāļaujas sasiet, citādi raibojot viss izjuks un nekāds skaists raibums neiznāks.
Lācis piekrīt, un vīrs nosaista viņu tik cieši, ka lācis pat pakustēties nevar. Tad vīrs paņem nazi un sāk raibot lāča ādu, sarkanas svītras pārklājot visu rumpi. Kājas arī tiek krāsotas, un lācis kļūst tik gurdens, ka vīrs padomā: “Lai atpūšas tepat mežmalā.”
Lācis guļ, kad atskrien žagata:
– Vai, lācīt, kāds tu šodien gurdens!
– Jā, es tam blēža vīram aiznesu grāvmalā naudas podu, un viņš par to man izraiboja ādu, – atbild lācis.
Žagata nolaižas uz lāča galvas un mēģina knābt, bet vīrs cērt ar pātagu, un žagata abas kājas pazaudē, iežadzinājas un aizlido uz eglīti, kur lācis turpina žāvēt jaunos raibumus.
Drīz nāk dunduris un vaicā:
– Kas notiek, kas te notiek?
– Es tam blēža vīram aiznesu grāvmalā naudas podu, un viņš par to izraiboja manu ādu, – stāsta lācis.
– Pag, pag, lācīti, pag, pag, žagatiņa, tad es viņa raibajam zirgam asinis izzīdīšu! – saka dunduris.
Dunduris aizlaidās zīst asinis, bet vīrs viņu noķer, izdura smilgu rumpim cauri un palaida. Dunduris aizlido uz eglīti, kur žagata iežadzinātās kājas lāpa.
Drīz sieva nes vīram biezputras podu brokastīs. Bet sieva, neredzot gaļu, apdomā: “Cik daudz vīrs uzaris? Vai biezputrā likt arī gaļu?” Šorīt viņš paguvis tikai nedaudz uzart, jo puscēlienu kavē dunduri, žagatas un lāči. Sieva domā:
– Maz aris – gaļas nemaz! Tādēļ gaļas gabaliņu ielikšu poda dibenā, zem biezputras, lai ēdot vīrs to neatrastu.
Vīrs piesēž ēst, bet gaļas nav.
– Ā! – viņš domā. – Vai dzirdi, sieviņ, gaļu neiznesi, bet par to labumu aiziesi maniem kamzoļiem pakaļ, tur grāvmalā būs!
Sieva aiziet, un patiesi – zem kamzoļiem atrod liels naudas pods. Viņa ātri atgriežas un saka vīram:
– Ak, zelta, sudraba vīriņ! Ko tu šodien saari! Ēdi, ēdi! Ače dibenā gaļa, ače tauki!
Lācis pie egles saka:
– Žagata, sieva, tu esi augstāku: man liekas, vai tas blēža vīrs arī sievai neraibo ādu?
– Liekas gan! – atbild žagata. – Bet dunduri, mazo vīriņ, apskaties labāk: vai blēža vīrs sievai tikai kājas nelauza?
– Liekas gan! – atbild dunduris. – Bet tas būtu mazā nelaime; man tikai bail, ka nevaru izdurt smilgu rumpim cauri, ko tad?