Vilks un auns kādu dienu nejauši satikās pie upītes, lai padzertos ūdeni. Vilks dzēra augšpusē, bet auns – vairāk lejā.
Vilks, pamanot aunu, piegāja pie viņa un sacīja:
– Kādēļ tu man sajauc ūdeni? Es nevaru dzert!
Auns brīnījās un atbildēja:
– Kā lai es tev ūdeni sajaucu? Tu dzer augšā, es lejā.
Vilks, neapmierināts, sacīja:
– Vai tu vēl spītēsi? Es tevi par strāpi apēdīšu!
Auns mierīgi atbildēja:
– Ja tev nav par mani žēluma, tad es tev tomēr gribu palīdzēt. Nostājies lejā un gaidi, es uzkāpšu kalnā un tad, lecot lejā, iešaušos tev tieši rīklē!
Vilks piekrita un nostājās lejā, muti atplēstis. Auns ātri šāvās no kalna lejup un ar saviem spēcīgajiem ragiem trāpīja vilkam pierē tik spēcīgi, ka tas noģība un nokrita gar zemi.
Pēc kāda brīža, atmodies un šokēts, vilks sev teica:
– Nemaz nevar zināt, kur auns palicis! Vai tas man ieskrējis vēderā, vai garām aizšāvies?
No tā laika vilks vairs nebija tik pārdrošs pret aunu.