Lubānā senos laikos netālu no muižas atradās rija. Apmēram divu verstu attālumā stāvēja mazs šķūnītis, kurā dzīvoja velns. Katru nakti viņš gāja uz riju. Tajā rija dzīvoja tikai viens rijnieks – drošs vīrs, kas ne no kā nebaidījās un par neko nebēdāja.
Kad velns atnāca, viņš vispirms visādi izķēmojās: te pārvērtās par pūci, te par vanagu, te par kaķi, līdz beidzot par cilvēku. Tad viņš piegāja pie rijnieka un sūtīja viņu uz kunga pagrabiem ēst, cik vien sirds kāro.
Rijnieks jautāja, kā gan viņš tiks pagrabā, ja durvis ir aizslēgtas. Velns atbildēja, lai iet droši – visas durvis būšot vaļā. Tā rijnieks katru nakti gāja uz pagrabiem un mielojās.
Kādu dienu rijnieks nejauši dzirdēja, ka velns savam sulainim saka:
– Nu gan jau būs nobarojies, varēs ņemt pie rokas!
Rijniekam kļuva nemierīgi ap sirdi. Viņš saprata – ja neizdomās kādu gudru viltību, tad gals būs klāt. Dienām un naktīm viņš lauzīja galvu, līdz pēkšņi prātā iešāvās labs padoms.
Tajā naktī, kad velns bija nolēmis rijnieku vest projām, rijnieks novilka kreklu, bikses un cepuri. Bikšu staras un kreklu viņš piebāza pilnus ar salmiem, sašņorēja kopā, uzlika cepuri galvā un pakāra šo salmu tēlu pie piedarba durvīm. Pats viņš aizlīda rijā aiz krāsns, lai noskatītos, kas notiks.
Ap pusnakti rijnieks izdzirdēja zvanu šķindoņu. Velns ātri atrāva piedarba durvis, bet, tikko ieraudzīja pakārto salmu tēlu, atlēca atpakaļ, sasita rokas kopā un iesaucās:
– Te nu ir viss mans pūliņš! Gribēju ņemt pie rokas un vest līdzi, bet viņš pats jau pakāries!
Velns tūlīt ielēca vāģos un aiztraucās projām. No tā laika rijnieks vairs viens pats rijā negulēja. Pēc kāda laika gan rija, gan šķūnītis nodega – abi vienā naktī.