Dumpis izmācījies ļoti dikti kliegt un lielījies, ka viņš kliegšot, tad zeme plīsīšot. Dievs tad atļāvis dumpam tik tad dūkt, ka viņš knāpi iebāzis dūņās. Dumpis nu ar tik tā vair kliedzot, bet tomēr viņa balsi varot dzirdēt par septiņām…
Lasīt tālākSuns ar kazu
Sunim bij ienācis prātā pašūpoties: lai kaza nākot līdz pie šūpolēm! Kazai tas Dieva dots. Suns nu iekāpa šūpolēs un kaza ar ragiem šūpoja, ka vējš vien gar acim skrēja. Bet tikām, tikām – pārtrūka striķis un par nelaimi suns…
Lasīt tālākPieguļnieks atsvabinās no vilka
Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres…
Lasīt tālākNovēlētais cilvēks atsvabinās no vilkiem
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams: “Redzēs gan, kā Dievs man atsūtīs labu cepeti, ja dabūs dzirdēt, ka esmu slims!” Bet…
Lasīt tālākVilki saplēš novēlēto cilvēku
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku. Reiz kāds jauns medinieks par varu vēlējies…
Lasīt tālākMājas pele un lauku pele
Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. “Nu labdien! Vai pazīsti arī vēl savu radinieci?” “Labdien, labdien! Kā tad nu māsas nepazīšu? Ak tavus priekus, ka pie manis atnācil…
Lasīt tālāk