Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet, cik pa dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! Ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls – nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls – nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Pieber vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu – un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, ber ugunī pupas, taukšķē un ēd.
Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielum lielais, ar lielum lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpi un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ.
«Ko tu te dari!» – tā tas velns.
«Pupas ēdu,» atsaka muļķis un ēd tālāk.
Velnam iegribas arī pupu, un šis nu prasa. Par ko tad ne, muļķis iedod arī šim, bet akmeņu kuli. Velns saber ugunī un, kad nu sarkani tiek, vadzi, grābj sauju un iemet arī mutē. Skāba seja gan uzreiz, bet velnam velna daba: vai nu muļķam rādīsi, kāda nelaime? Grauž, grauž, kamēr visi zobi āra. Saskaities iegājis kā vējš mežā un no šā laika negājis ne traks vairs siena zagt. Bet tēvs muļķa dēlu uzslavējis – nu tas gudrais.