Senāk velni vislabprātāk mitinājās vecās rijās, un rijniekiem nereti ar tiem gadījās sastapties.
Tā reiz velns ieskrēja kādā rijā un lūdza rijnieku nākt viņam līdzi un mazliet palīdzēt. Izrādījās, ka Dobeles velns bija ienācis viņa teritorijā, un nu velnam vajadzēja ar to kauties. Taču pretinieks esot bijis stiprāks, tāpēc velns lūdzis, lai rijnieks nākot līdzi un palīdzot ienaidnieku pievārēt ar pīlādža rungām.
Rijnieks sākumā atteicās, bet, kad velns neatlaidīgi lūdza un gauži izlūdzās, viņš tomēr piekrita.
Velns aiznesa rijnieku uz kautiņa vietu, paslēpa viņu zem kāda tiltiņa un pieteica:
– Sit tam, kam būs ķivere galvā – tas būs mans ienaidnieks!
Drīz vien kautiņš sākās. Smiltis un akmeņi lidoja pa gaisu. Rijnieks zem tilta vairs nespēja izturēt un izlīda laukā. Tikko viņš iznāca, tiltiņš sagāzās. Viņa draugs jau bija līdz ceļiem iedzīts zemē uz lielceļa.
Rijnieks pacēla rungu un ar spēku iesita ķiverainajam – tas tūliņ palika bez spēka. Tad arī viņa draugs izrāpās no zemes, un abi kopā ienaidnieku aiztrieca tālu prom, pāri robežām.
Velns aiznesa rijnieku atpakaļ uz riju un sacīja:
– Turēsi maisu, es tev došu naudu!
Taču rijnieks bija viltīgs – viņš bija izgriezis maisam dibenu un turēja to virs krāsns bedres. Velns nesa un nesa naudu, bet brīnījās:
– Kur tev tik liels maiss? Es jau savu naudu atnesu, tēva naudu atnesu, un nu jau arī tēva tēva naudu!
Tā nu nauda bira bez gala, un rijnieks kļuva par bagātu vīru.