Rāmā vakarā viens muzikants jūras malā skandinājis kokli. Te pienākusi viena sieviete, apņēmusi viņam dvieli apkārt un nonesusi viņu ūdens pilī piesacīdama, kad jaunie diešot, tad lai koklējot, bet kad vecene dejot, tad lai nekoklējot.
Koklētājs vaicājis: “Kāpēc tad ne?”
“Nu, tā jau ir jūras māte. Kad viņa dej, tad jūrā ir auka un sīpas.”
Koklētājs izkoklējies visu nakti. Rītā tāpat atkal aiznests atpakaļ tai pašā vietā, tikai dvielis vien vēl bijis apkārt, skaists balts dvielis sarkaniem galiem. Šo dvieli stāstītājs pats vēl esot redzējis.
K. Banķers, Dundagas Tiļļās