Reiz dzīvoja ķēniņš, kuram bija trīs meitas. Katru nakti viņas noplēsa pāri jaunu zābaku, un ķēniņš nespēja saprast, kā tas notiek. Lai noskaidrotu patiesību, viņš lika zaldātiem pa naktīm sargāt savas meitas. Taču pagāja viena nakts, otra – un visi sargi zaudēja dzīvību, jo ķēniņš bija pavēlējis sodīt ikvienu, kurš meitas nenosargās.
Kādu vakaru pie ķēniņa meitām atkal devās viens zaldāts. Viņš gāja, rūgti raudādams. Ceļā viņu satika vecītis un vaicāja:
– Kāpēc tu raudi?
Zaldāts izstāstīja savas bēdas. Vecītis, kas patiesībā bija pats Dievs, viņu mierināja:
– Nebaidies, es tev došu padomu. Tiklīdz ieiesi meitu istabā, viņas tev piedāvās biķeri vīna. Nedzer to – tikai pieliec pie lūpām un slepus izlej gar drēbēm. Vīnā būs iemidzināmās zāles. Tad liecies gulēt, bet neaizmiedz. Es tev piešķiršu arī tādu spēku, ka neviens tevi neredzēs. Ja istabā parādīsies trīs jaunskungi ar ragiem pierē – tie būs velni –, nebaidies. Seko viņiem, kad tie kopā ar ķēniņa meitām dosies prom. Pa ceļam uzmini meitām uz drēbēm, kas vilksies nopakaļ. Kad viņi nonāks velnu mājoklī un sāks dzīrot, dzīru beigās paņem traukus, no kuriem meitas dzērušas – vispirms jaunākās, tad vidējās un visbeidzot vecākās. Pirms aiziešanas iedur nūju sētas vidū, lai no rīta vari parādīt šo vietu.
Zaldāts izdarīja tieši tā, kā vecītis bija mācījis. Viņš ielēja vīnu gar drēbēm, izlikās guļam un gaidīja. Drīz ieradās trīs kungi ar ragiem, sasveicinājās ar ķēniņa meitām un visi kopā devās prom. Zaldāts piecēlās un gāja viņiem pakaļ, pa ceļam uzmīdams uz meitu drēbēm.
Viena no meitām pat sacīja:
– Kāds man mina drēbes, bet nevienu neredzu.
Viņi nonāca pie ļoti grezna nama, kur velni pārvērtās par vācu dzimtskungiem un sāka trakulīgi dejot un dzīrot. Zaldāts visu redzēja, bet pats palika neredzams. Kad sākās dzeršana, trauki pēkšņi pazuda. Meitas sabijās, jaunākā pat sacīja:
– Tas nebūs labi!
Tomēr viņas nomierinājās, nospriežot, ka namā neviena sveša nav. Tikmēr zaldāts bija iedūris nūju pagalmā, paņēmis traukus un steidzās atpakaļ uz savu vietu, kur cieši iemiga.
Kad ķēniņa meitas atgriezās, viņas atrada zaldātu guļam un smējās:
– Guli, guli, galviņ, rīt tev galva no pleciem ripos!
No rīta ķēniņš sūtīja savu ziņnesi aicināt zaldātu pie sevis, bet tas nekustējās. Sūtīja otru, tad trešo reizi pats ķēniņš ieradās un nikni uzkliedza:
– Vai tā tu sargāji manas meitas?
Zaldāts mierīgi atbildēja:
– Es viņas nosargāju.
– Kur tad viņas bija? – vaicāja ķēniņš.
– Greznā dimanta namā, kur visu nakti dzēra un dejoja, – sacīja zaldāts.
Ķēniņš lika parādīt šo namu. Zaldāts aizveda viņu pie liela akmens. Kad to novelta, atklājās grezns nams, un pagalmā bija redzama zaldāta iedurtā nūja.
Tad ķēniņš vaicāja savām meitām, kur tās bijušas. Meitas teica, ka visu nakti pavadījušas mājās. Tad zaldāts izņēma traukus, no kuriem meitas bija dzērušas kopā ar velniem. Uz katra bija iegravēts vienas meitas vārds. Vairs nebija ko slēpt – meitas visu izstāstīja.
Ķēniņš ataicināja trejdeviņus mācītājus, un no tā laika velni šajā valstī vairs nerādījās. Savukārt jaunāko meitu ķēniņš atdeva zaldātam par sievu un pūrā iedeva pusi valsts.