Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzēši. Vecais ceplīts un ielaidies mazā krūmiņā un lēcis arvien augstāku un augstāku prasīdams: “Vai tik liels bija? Vai tik liels bija?”
Pēdīgi nu bērni arī sacīši, ka tik liels tas zvērs esot bīš. Tad vecais sacīš: “Ja tik es būtu mājā bīš, tad viņš pie mana nama duru gulētu.”
P.Š. no sava tēva-tēva Raunā