Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau…
Lasīt tālākVienradzis iet skrieties ar cilvēku
Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim jāskrien, dziļu bedri un pārlicis tur laipu pāri. Kad nu sākuši skrieties, tad cilvēks pārskrēš…
Lasīt tālākLācis grib plēst cilvēku
Saimnieks brauca pilsētā un satiek lāci. Lācis saka: “Es tevi nomaitāšu!” “Nemaitā vis mani, došu tev cūku ieēsties.” Labi, lai tad rītu atsūtot. Rītā saimnieka puisis ved lācim cūku un satiek lapsu. Lapsa vaicā: “Ko tur vedi?” Tā un tā,…
Lasīt tālākNo cilvēka jābaidās
Ēlivants dzirdēš, ka visi zvēri baidoties no cilvēka, bet viņš lielījies, ka viņam nebūtu no cilvēka bailes, lai tik parādot, kur cilvēks esot. Lapsa uzņēmusies par rādītaju un izvedusi ēlivantu no meža uz ceļa. Pa to ceļu gāš viens puika…
Lasīt tālākNepateicība pasaules alga
Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un…
Lasīt tālākLācis grib plēst cilvēku
Viens vīrs mežā lielā salā uzkūris uguntiņu sasildīties. Ne cik ilgi – lācis klāt, lai ļaujot šim arī pasildīties. Atļāvis. Tad lācis itin mierīgi notupies pie uguns sildīties. Te – kur gadījusies, kur ne? – atskrien lapsa; bet nenāks vis…
Lasīt tālāk