Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks ļoti bijis izsalcis un uzbļāvis vīram: “Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu neatļāvi man kadiķī gulēt! Vēl tagad mana galva sāp no tavas aurēšanas.” “Mīļo kuplasti! es jau tik degunu nošņaucos.” “Lai nu kā,…
Lasīt tālākVilks nolīgst ar cilvēku
Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks teicis: “Draugs, uz kurien iedams? vai neatdosi man aitu uz pusēm?” Vilks tūdaļ izlaidis aitu…
Lasīt tālākVilki un bērns
Viens tēvs vedis savu bērnu līdz ar krustmāti no kristībām baznīca. Caur mežu braucot, viņiem sācis dzīties liels vilku bars pakaļ. Tēvs teicis, lai sviežot to bērnu ārā, varbūt, ka vēl paši varēšot izglābties.
Lasīt tālākNovēlētais cilvēks atsvabinās no vilkiem
Necik tālu no viena kroga bija vienam saimniekam mājas. Vienu svētdienas vakaru tanī krogā ir balle, visi ļaudis noiet projām uz krogu; bet tik viens vīrs palicis mājās. Viņš sēž un domā, vai viņam ar’ būtu vērts uz krogu iet.…
Lasīt tālākVilks par aunu
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu,…
Lasīt tālākPieguļnieks atsvabinās no vilka
Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres…
Lasīt tālāk