Avens, lieliem ragiem atšķīries no aitu pulka, skraidīja, meklēdams pārējās aitas. Te – kad tevi nolāpamais! – viņš saskrējās krūtīs ar pašu vilku.
Vilks uzkliedza:
– Pieturi! Man ir kas runājams, es tevi ēdīšu!
Avens iesmējās:
– Tā tad labi! Es visu dienu skraidīju, nāvi meklēdams, un nu reiz esmu tevi sastapis. Nostājies tur lejā un atplēti rīkli labi platu; es uzskriešu kalnā un dzīvs iešaušos tev vēderā. Dzirdēju, ka tad mana gaļa esot desmitkārt gardāka!
Vilks tūlīt aplaizījās, nostājās lejā un atplēta rīkli, cik vien spēja. Avens nu, atsperies ar visu spēku, deva vilkam pa galvu tādu drāzienu ar ragiem, ka vilks palika guļam uz vietas.
Avens, smiedamies, aizskrēja prom. Vēlāk vilks, atžilbis no trieciena, uzcēlās un brīnījās:
– Skrien, skrējēj! Uguns vien gar acīm steidzās, un īsti nemaz nezinu, vai viņš man izskrēja cauri, vai aizskrēja garām… bet vēderā, šķiet, nebūs palicis.