Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt.
Auns, izbailēs, sāka lūgties:
– Nerij mani vēl tagad! Es esmu maziņš un vājš. Pagaidi, kamēr izaugšu liels, tad būšu treknāks kumoss!
Vilks piekrita:
– Labi! Varbūt tev taisnība. Es tevi iznesīšu no meža pie citām aitām, kur tu varēsi baroties un izaudzēt lielāks. Tikai turi vārdu!
– Turēšu! – atbildēja auniņš. Vilks izveda aunu no biezumiem ārā.
Pēc kāda laika vilks atkal satiek aunu:
– Nu, vai turēsi vārdu? – jautāja vilks.
– Turēšu! – atbildēja auns. – Bet kas tev būs no manis, kad tu mani plēsīsi? Zobi vien pieķersies. Zinu labu padomu: tur krūmos ir kalns. Es uzkāpšu kalnā, tu stāvēsi lejā ar atplētu rīkli, un es skriešu no kalna tieši tev pa rīkli. Tā būs vieglāk gan man, gan tev.
Vilks piekrita. Auns to noved pie kalna. Auns uzkāpa augšā, vilks palika apakšā gaidīdams. Auns iesaucās:
– Nu, atplēt rīkli labi platu, lai man būtu vieglāka nāve!
Vilks atplēš žaunas līdz ausīm. Auns ar visu spēku skrien no kalna, iecērt vilkam ar ragiem pierē, un tas krīt pusdulls guļot. Auns pārlēca pāri vilkam un pa krūmiem aizbēga.
Kad vilks pamodies, nopurinājās un teica:
– Labs biji, auniņ! Tikai drusciņ par labu tev izdevās.