Reiz viens auns nomaldījās no gana un iegāzās krūmos. No otras puses pretī nāca liels vilks. Auns sabijās un gribēja bēgt, bet vilks sauca:
– Kur nu, draugs, steidzies? Parunāsim! Man tik ļoti gribas ēst.
Auns atbildēja:
– Man arī dzīve jau apnikusi. Ja tu atplēsi tik platu muti, es pats tev ieskriešu vēderā!
Vilks, izsalcis un priecīgs par tādu iespēju, atplēsa muti un gaidīja. Auns tad spēcīgi atsperas un ar ragiem trāpa vilkam pa galvu, tā, ka tas tūlīt guļ nokritis. Auns ātri aizbēga, cik ātri vien spēka bija.
Kad vilks pamodies no reibuma, viņš brīnījās:
– Kur tad auns palicis? Vēderā gan viņš nav!
No tās dienas vilks vairs nebija tik pārdrošs pret auniem.