Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu.
Auns iesaucas:
– Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu? Ko pūlēsies? Notupies turpat apakšā, izplēt muti un gaidi – es lekšu no kalna un ielekšu tev taisni rīklē!
Vilks piekrita, jo jutās pārāk vājš, lai uzrāptos pie auna, un palika tur, kā auns vēlējās.
Auns nu skrien no kalna un gāž ar saviem spēcīgajiem ragiem vilkam pa krūti, pilnā spēkā. Vilks apveļas, bet auns aizskrien un izglābjas no redzamas nāves.
Pēc kāda brīža vilks, joprojām apjucis un sāpēs no trieciena, pamostas un prāto:
– Vai auns ieskrēja man vēderā, vai paskrēja garām? Ēst gan vēl gribas, bet vēders tāds apaļš…