Reiz netālu no meža atradās mājas. Kādu dienu lapsa iznāca no meža, ieraudzīja mājas un sajuta gardu ceptu zivju smaržu. Saimniece tieši cepa zivis, bet, kamēr viņa aizgāja uz pagrabu pēc krējuma, lapsa paķēra treknu zivi un steigšus aizbēga atpakaļ mežā.
Mežā lapsa sastapa izsalkušu vilku, kas klaiņoja, meklēdams barību. Vilks brīnījās, kur lapsa ziemas laikā dabūjusi tik labu zivi, un lūdza, lai pastāsta arī viņam. Lapsa, būdama viltīga, izstāstīja savu padomu: lai vilks ejot uz upi, apsēžoties pie āliņģa un iemērcot asti ūdenī. Pēc kāda laika zivis pieķeršoties pie astes, tad atliekot vien pavilkt – un zivs būšot daudz.
Vilks tūlīt devās uz upi un darīja, kā lapsa teica. Viņš sēdēja un gaidīja, bet neviena zivs pie astes nepieķērās. Aukstums kļuva arvien stiprāks, tomēr vilks pacietīgi turpināja gaidīt.
Pa to laiku lapsa aizskrēja pie mednieka un pateica, ka pie āliņģa sēž liels vilks. Mednieks nekavējoties devās uz upi. Ieraudzījis mednieku, vilks gribēja bēgt, taču bija par vēlu – aste bija piesalusi ledū. Vilks nespēja pakustēties, un mednieks viņu nošāva.
Tā vilks samaksāja par savu lētticību, bet lapsa palika viltības uzvarētāja.