Reiz tuvu pie meža bijušas mājas. Lapsa iznākusi no meža, ieraudzījusi mājas un gājusi turp, saozdama ceptu zivu smaku. Saimniece arī cepusi pašreiz zivis, un kamēr viņa aizgājusi uz pagrabu pēc krējuma, lapsa paņēmusi krietnu zivi un steigusies atpakaļ uz mežu.
Mežā viņa satikusi vilku, kurš tur izsalcis staigājis. Vilks brīnījies, kur lapsa ziemas laikā ņēmusi tik labu zivi, lai pasakot šim ar. Lapsa, nebūdama slinka, izstāstījusī ar’. Lai šis aizejot uz upi nosēžoties āliņģa malā un lai asti iemērcot ūdenī. Pēc kāda laiciņa zivis būšot pieķērušās pie astes, tad lai velkot to ārā un šim būšot daudz zivu.
Vilks ar mudīgi vien aizgājis uz upi un izdarījis, kā lapsa teikusi. Vilks sēdējis, sēdējis, bet pie astes neķērusies neviena zivs. Vilkam jau sācis briesmīgi salt, tomēr viņš sēdējis vēl un pacietīgi gaidījis zivis. Pa to laiku lapsa aizgājusi pie mednieka un pateikusi, lai nākot nu, pie āliņģa sēdot liels vilks. Mednieks ar tūliņ nācis. Ieraudzījis mednieku nākam, vilks gribējis tūlin bēgt, bet ko nu? Aste iesalusi ūdenī un vilks, nabadziņš, neticis ne no vietas. Mednieks pienācis klāt un vilku nošāvis.
L.Žagata no vecmāmiņas, Dzeldas pag., A.Bērzkalnes krājumā