Lapsa reizu siena kaudzē ēdusi zivi. Vilks – kur nācis, kur ne? – tai gāš garēm, brīnējies un prasīš, kur t’ šī to ņēmusi? Lapsa melosi, ka viņa to ar asti izzvejosi upē. Viņa aizvedusi vilku uz upi, izmācīsi, lai šis bāž asti āleņģī un gaida, kamērt tam zivis pieķersis.
Vilks uzsēdies uz āleņģa, iebāzis asti ledus caurumā; bet lapsa pati laidusi tam apkārt auna rikšus, kamērt vilkam aste iesalusi ledū. Nu šī tulī saka pillā balsā: “Miku, meku, ciema suņi, vilkam aste āleņģī!”
K.Jansons Plāņos