Kādās rijās reiz dzīvoja velni, un tos nebija iespējams aizdzīt. Kādu lietainu vakaru mājās ienāca linu kulstītāji un lūdza naktsmājas. Saimnieks atteica, ka istabā viņus apguldīt nevar, bet piedāvāja doties uz riju, brīdinot, ka tur naktīs parādoties velni.
Linu kulstītāji atbildēja, ka no velniem nebīstoties. Viņi palūdza saimniekam vienu labības maisu, katrs nogrieza sev pa pīlādža nūjai un devās uz riju. Tur viņi atārdīja maisu abos galos un ielīda tajā tā, ka katram galva palika savā galā ārā.
Ilgu laiku viņi gulēja mierīgi. Ap pusnakti ar lielu troksni rijā sabrauca velni un sāka trakot. Viens no velniem ieraudzīja dīvainos gulētājus un parādīja tos pārējiem. Visi sanāca kopā un mēģināja saprast, kas tas par radījumu, kam abos galos galvas.
Nevarēdami to izprast, velni nosūtīja trīs velnēnus uz elli pēc visvecākā velna – varbūt tas zinātu atbildi. Atvestais vecais velns bija tik sirmgalvis, ka pats vairs nespēja ne paiet, ne acis atvērt. Velnēni ar dakšām pacēla viņam acu plakstus un parādīja gulētājus.
Vecais velns ilgi skatījās un sacīja:
– Kur jūra, tur miežus sēju, kur kalni, tur sienu pļāvu, bet tādu zvēru, kam abos galos galvas, vēl neesmu redzējis. Tas iznīcinās mūsu saimi – bēdziet!
Velni metās bēgt ar tādu troksni, ka visa rija nodrebēja. No tā laika rijas palika tīras no velniem.