Rijnieks, kurš pa naktīm gulēja muižas rijā, nekādi netika pie miera. Te kādi sveši kūlēji grūstīja ārdus, te kūla ar spriguļiem tā, ka viss klaudzēja, te atkal trokšņoja citādi – miegs nebija ne acu galā.
Kādu nakti rijnieks beidzot saņēmās un nolēma par katru cenu noskaidrot, kas tie par trokšņotājiem. Viņš negāja gulēt, bet sēdēja pie kurinātās rijas krāsns un, lai miegs nenāktu, jokodamies taisīja mazu silīti.
Taisīja, taisīja, līdz pēkšņi pienāca kāds svešs cilvēks un vaicāja:
– Ko tu te grabini?
– Ko nu grabinu – taisu silīti, kur zeltu kausēt, – atbildēja rijnieks.
– Kāpēc kausēt?
– Tā ir mana darīšana. Esmu pieredzējis puisis, bet neviena meita pie manis vairs nenāk. Izliešu sev zelta bārdu – gan tad nāks, – rijnieks noteica.
– Ai! – iesaucās svešais (tas bija pats velns). – Tā ir ļoti prātīga doma! Vai tu nevari arī man izliet zelta bārdu?
– Kāpēc gan ne, – sacīja rijnieks. – Bet tad jānes trīs cepures zelta. Lētāk nevar.
Velns piekrita. Viņš tūlīt norāva rijniekam cepuri un aizskrēja pēc zelta. Pēc brīža zelts bija klāt, un varēja sākt liet bārdu.
Taču rijnieks bija viltīgs. Viņš silītē izkausēja nevis zeltu, bet sveķus un teica velnam:
– Mērc bārdu šajā kausējumā – tad zelts pielips, sastingst un bārda spīdēs vēl bērnu bērniem!
Velns noticēja un iemērca bārdu sveķos. Rijnieks to kārtīgi apgrozīja, samērcēja un pēc brīža sacīja:
– Rauji nu ārā, laikam būs gana zeltīta!
Velns rāva bārdu laukā, bet – ak vai! Sveķi bija sakaltuši, bārda sacietējusi vienā gabalā, sāpēja briesmīgi. Velns kliedza un lamājās, bet rijnieks mierināja:
– Pagaidi, lai zelts kārtīgi piekožas!
Kamēr bārda sacietēja, velns jautāja:
– Kāds tev vārds?
– Mans vārds ir “Es pats”, – atbildēja rijnieks un piebilda: – Tagad ej prom, zelta jau pietiek.
Velns aizgāja, bet, iznākot no kūts, paberzēja bārdu un sāpēs iekliedzās:
– Ai, kā sāp! Ai, kā sāp! Tik cieta, ka pat pakustināt nevar! Vai mana bārda nav pagalam?
Velna kūlēji, to dzirdēdami, vaicāja:
– Kas tev bārdu samaitāja?
– Es pats! Es pats! – kliedza velns.
– Ja pats vainīgs, ko tad bļauj? – atteica kalpi.
No tās reizes rijā pa naktīm vairs nebija nekādu trokšņu – velni pazuda nezin kur. Bet rijnieks kļuva par bagātu vīru ar trim cepurēm zelta, apprecēja muižas kunga meitu un dzīvoja laimīgi.