Reiz sensenos laikos kādā muižā dzīvoja kungs, kas bija ļoti bagāts un dzīvoja laimīgas dienas. Taču notika nelaime – muižu apsēda velni. Kādu nakti velni parāva pašu kungu un pakāra rijā viņa dvēseli, ko katru nakti viens velns nēsāja, ar valgu piesietu pie rijas sijas.
Jaunais kungs to nespēja noskatīties mierīgām acīm, jo baidījās, ka velns varētu paraut arī viņu pašu. Tāpēc viņš negribēja klusējot ciest un izsludināja bagātīgu atlīdzību tam, kurš pievārēs velnu un atbrīvos kunga dvēseli.
Muižā sapulcējās jauni un veci glābēji no malu malām, taču visus velns parāva. Nevienam neizdevās vecā kunga dvēseli izraut no velna nagiem.
Netālu no muižas, nabadzīgā būdiņā, dzīvoja vecs vīriņš vārdā Repis. Šis Repis nebija uz ausīm kritis – izdzirdējis par kunga nelaimi, viņš tūlīt devās uz muižu glābt, kas vēl glābjams. Viņš paņēma lāpstu un maisu, kam bija nogriezts gals, valgu, katliņu, nopirka alvu un devās ceļā. Vakarā viņš nonāca muižā pie kunga.
“Labvakar, cienītais muižas lielskungs,” sacīja vecais un izstāstīja, kāpēc ieradies. Lielskungs, ieraudzīdams tik vecu un šķietami nevarīgu vīriņu, smējās, līdz pat zemei liekdamies. Tomēr nolēma – lai vecais pamēģina laimi. Viņi vienojās par samaksu, un kungs nosūtīja Repi uz riju pie darba.
Repis iegāja rijā, apskatījās apkārt un ķērās pie darba. Vispirms viņš izraka dziļu bedri, kurā iekāra maisu. Tad paņēma katliņu, ielika tajā alvu, iekurināja rijas krāsni un sāka kausēt alvu.
Ap pusnakti ieradās velns un sāka valkāt ar valgu piesieto kunga dvēseli. Repis izlīda no rijas krāsns un uzprasīja velnam, ko tas tur darot. Savukārt velns vaicāja vecajam, ko viņš pats tur darot. Vecais aicināja velnu apskatīties. Ieraudzījis katliņu ar spožo virumu, velns jautāja, ko gan vecais tur vārot.
“Vāru acu zāles,” atbildēja Repis. “Uz vecumu acis kļuvušas vājas, vairs labi neredzu, tāpēc gribu tās izārstēt.”
“Redzi,” sacīja velns, “arī man acis uz vecumu nodilušas. Vai tu nevarētu arī man tās izārstēt?”
“Kāpēc gan ne,” teica Repis. “Tikai tev jāapsola mierīgi gulēt.”
Repis lika velnam apgulties silē. Drošs paliek drošs – lai velns nekustētos, vecais to deviņdesmit deviņas reizes piesēja ar valgu pie siles. Velns vairs nespēja pakustināt pat mazāko pirkstiņu. Tad Repis paņēma katliņu ar izkausēto alvu un iešļāca velnam acīs. Velns palika akls un sāka žēli lūgties, lai viņu palaiž vaļā, solīdamies vairs nekad nerādīties šajā apvidū. Vecais viņu palaida, un velns ar lielu blīkšķi iedrāzās ellē.
Taču ko Repis dabūja par acu ārstēšanu? Pirms ķerties pie darba, viņš bija licis velnam piebērt rijas kaktā ierakto maisu pilnu ar zeltu. Velns bēra un bēra, bet nespēja to piepildīt, jo vecais bija izracis lielu bedri un tajā iekāris cauru maisu. Kad velns bija atnesis visu savu zeltu un izbēris maisā, Repis bija apmierināts.
Kad darbs bija padarīts un velns aizdzīts uz elli, Repis devās uz muižu pie kunga. Kungs, ieraudzīdams veco dzīvu un veselu, ļoti brīnījās, bet drīz vien pārliecinājās, ka velns tiešām ir prom. Viņš samaksāja vecajam solīto algu, un tā vecais Repis kļuva par bagātu vīru.