Agrākos laikos dzīvojis tāds gana puisis, kas nevienam ceļu negriezis.
Reiz ganos pie viņa pienācis pats velns un piedāvājies par palīgu.
Pirmā dienā velns licis puisim iet uz avotu pēc ūdens ar tik lieliem spaiņiem, ka tos tukšus vien varējis pavilkt, kur nu vēl ar ūdeni!
Taču puisim bijusi laba attapība – viņš nolicis spaiņus pie avota, sācis taisīt lāpstu un vairs nelicies ne zinis.
Pēc brīža atskrien velns:
– Ko tu te dari, kāpēc ūdeni nenes?
Puisis atbild:
– Taisu lāpstu. Gribu izrakt iedobumu un avotu novadīt tieši mājā. Saki pats – kad ar tādiem nieka spainīšiem lai ūdeni sanesu?
Velns, neko nesapratis, pats piesmelis lielos spaiņus un pārnesis ūdeni, noteikdams puisim, lai šis labāk ejot mežā pēc malkas.
Labi, puisis gājis malkā. Bet velnam bijis tik milzīgs un smags cirvis, ka puisis tik, tik varējis to pavilkt, kur nu vēl ar tādu cirst!
Viņš aizvilcis cirvi mežā, apsēdies pie egles un sācis vīt auklu.
Atkal velns klāt:
– Ko te sēdi, kāpēc necērt?
– Ai, kungs, ko nu ar tādu nieka cirvi cirtīšu? Labāk novīšu auklu, apņemšu visam mežam apkārt un pārnesīšu pa muguru uzreiz mājā.
– To ne, to ne! – velns izbiedēts iesaucas. – Lai mežs paliek vēl maniem bērniem!
Un tā pats paķēris vienu priedi, izrāvis ar visām saknēm un aiznesis mājā.
Tad velns nolēmis puisi nobeigt. Nokalis piecus podus smagu āmuru un naktī gribējis to nosist.
Taču puisis apjautis velna nodomu, salasījis pilnu kuli pūpēžu, ielicis to gultā un pats apgūlies pagultē.
Naktī velns metis ar āmuru pa pūpēžu maisu, ka putekļi vien skrējuši, un priecīgi teicis sievai:
– Nu viņš ir beigts!
Bet puisis izlīdis no pagultes un zobodamies sacījis:
– Jā, kungs, es arī redzēju – puišam tikai dūmi nokūpēja!
Velns sadusmojies:
– Pag, pag – nosist tevi nevarēju, bet tagad sakratīšu!
Paķēris ratus ar visu priekšasi, uzsēdinājis puisi virsū un sācis skriet, cik jaudas. Puisis sēdēdams brēcis:
– Vai, kungs, kā krata, kā krata!
Velns domājis: “Nu drīz viņu sakratīšu līdz nāvei,” un skrējis vēl ātrāk. Bet, jo ātrāk skrējis, jo drīzāk piekusis, un puisis atkal palicis dzīvs.
Nu velns apņēmies puisi noslāpēt.
Licis trīs dienas pirti kurināt un vedis puisi sildīties pašā karstumā pie krāsns, bet pats uzkāpis lāvā, kur dūmi acīs un rīklē spiežas. Šis šķaudījis un klepojis, bet, vairs neizturēdams, vaicājis puisim:
– Kā tev, cilvēk, pa siltumu?
– Ai, kungs, es tikko nenosalstu, – puisis atbildējis.
Velns sapratis, ka puisis stiprāks par viņu, un nolēmis bēgt.
Viņš sabēris visas mantas lielā maisā, paņēmis sievu un devies prom. Bet puisis slepus iekļuvis tajā pašā maisā.
Velns skrējis, cik spējis, bet puisis maisā saucis:
– Pagaidi, kungs, mani arī!
Jo vairāk saucis, jo velns skrējis ātrāk, līdz piekusis un, nonācis ezera salā, izkratījis maisu. Tur izrādījies arī puisis!
Velns pārsteigts jautājis:
– Kur tu te uzradies?
– Kur kungs, tur puisis, – smaidīdams atbildējis tas.
Tad velns noteicis:
– Tu guli šajā ezera malā, es otrā, bet sieva gulēs pie mantām.
Viņš cerējis puisi naktī noslīcināt. Bet puisis negulējis – nogaidījis, kamēr velna sieva aizmieg, un nomainījis vietas: pats apgūlies pie mantām, bet sievu aizstiepis savā vietā.
No rīta velns piecēlies, aizskrējis pie ezera un iesviedis sievu ūdenī. Tad steidzies atpakaļ, priecādamies:
– Nu, sieva, es viņu beidzot patērēju!
Bet puisis smejoties sacījis:
– Jā, kungs, redzēju, kā burbuļi un ūdens putēja!
Velns apjautis, ko izdarījis, ne vārda neteicis un ielēcis ezerā sievai pakaļ. Tā abi pazuduši dzelmē.
Bet puisim palikusi visa velna mantība.