Reiz kādam puikam māte lika uztaisīt vālīti, ko drēbes kult. Puika iegāja mežā, taisīja vālīti un svilpoja. Piegadījās melns kungs un vaicāja, ko viņš darot.
“Ko daru? Mācos svilpot,” puika atteica.
“Vai tu vari svilpot tik dikti kā es?” un sāka tik dikti svilpt, ka kokiem lapas bira.
Bet puika smējās.
“Tas nekas,” viņš teica. “Kad es svilpšu, tad apsien acīm lakatu, lai tās ārā neizkrīt.”
Labi — velns apsēja acīm lakatu. Tad puika ar vālīti tā iesita velnam pa pakausi, ka tam patiešām acis no pieres izskrēja. Tikai to vien iesaucās: “Esi gan varens svilpotājs!”
Un tā aizskrēja projām, ko kājas nes.