Citureiz kāds tirgotājs, uz svešām zemēm pēc precēm braukdams, iebraucis mežā un apmaldījies. Viņš maldījies, maldījies, kamēr tad nevilšu iekūlies mazās, nabadzīgās mājiņās. Nakts laikā tam neticis saimnieku modināt, tādēļ iegājis klusītiņām rijā un apgulies. Pret rītu kāda balss uzmodinājuse gulētāju un saukuse: “Vaj ir?” Otra balss, it kā laukā, atbild: “Nav!” Necik ilgi balss vēl trešo reizi sauc: “Vaj nu ir?”
“Ja, ir gan!” otra balss atbild.
“Kas tad ir?”
“Puika ir!” otra balss atbild.
“Nu, tad es lemšu: tam puikam būs jāapņem tā tirgotāja meita, kas te piedarba durvju priekšā guļ!”
To dzirdēdams, tirgotājs uzceļās un aiziet uz istabu. Istabā visi sacēlušies, visi priecīgi, jo saimniekam patlaban jauni dēli sabraukuši. Bet tirgotājs domā: “Tad jau šis ir tas, kuram dienās mana meita jāprec. To nu gan ne! Tādam plukatam savu meitu ne mūžam nedošu. Nekas, par dienu paslēpšos tepat mežā un nākošu nakti ielīdīšu istabā knēveli nozagt.”
Jā, nākošā naktī tirgotajam nodoms izdodas. Viņš aiznes mazo puisēnu uz mežu un aizliek aiz egles mizas, sacīdams: ,,Nu es tev krupi parādīju manu meitu precēt, guli te, kamēr izdziesti!”
Tirgotājs nu aizbrauc savu ceļu un domā: “Gan viņu meža zvēri apēdis!”
Bet meža zvēri to neēda vis: kāds mežasargs, bērniņu izdzirdis raudam, pārnes puisēnu mājās un apņemas to audzināt. Mežasargs to iesauc par Atrasto Ansīti. Ansītis nu pieaug par brašu zēnu audža tēva mājās. Audža tēvs viņu ļoti mīlē un iztur. Un kā arī tādu neizturēt, jo Ansītim apbrīnojama laime: kad uz viņa laimi kaut ko sēj, tad aug bez apziņas, ja uz viņa laimi medī, tad putnu lēvenis.
Bet nu gadās, ka reiz tas pats toreizējais tirgotājs, no svešām zemēm braukdams, velkas gar mežasarga mājam un žēli lūdzās, lai pasniegtu kaut ko nodzerties. Mežsargam laba sirds, viņš saka: “Mums gan ar Atrasto Ansīti šis lauka gabals līdz pusdienai jāuzar, tomēr ceļa vīram nevar aizliegties. Aiztec, Ansīti, sētiņā un atnesi svešajam krietnu malku!”
“Kāpēc tu naigo zēnu sauci par Atrasto Ansīti?” tirgotājs jauta.
“Jā, redzi, ciemiņ, to atradu mežā aiz egles mizas un tādēļ iesaucu par Atrasto Ansīti. Bet to varu tev teikt, laime tam zēnam ir bez apziņas un čakls, mudīgs arī tas ir.”
“Ak skāde, ka man tāda braša zēna nav. Redzi es esmu citādi bagāts tirgotājs, bet, kamēr pa svešām zemēm ar precēm dauzos, man nav neviena uzticama cilvēka, kas mājās visu redzētu. Vaj nevari labāk dot zēnu tirgotāju amatā? Es došu viņam lielu loni un apsolos, ka tu nākošā gadā viņu ne pazīt nepazīsi, kas tas par lielu kungu būs.”
“Lai nu lai, ciemiņ, bet sava Ansīša nevaru dot, kas tad man palīdzēs pie lauka darbiem?””Nu, dodi man mazākais viņu uz vienu gadu. Salīgsti Ansīša vietā to stiprāko puisi. Še tev simts rubļu, turi par to naudu manis pēc ir divus puišus Ansīša vietā.”
Mežasargs domā: “Ansīšam tādas labas dienas, pat kunga kārtā apsolās celt, bez tam
nauda arī bez ziņas – lai iet!”
Atrastais Ansītis nu aiziet tirgotājam līdz. Pie Daugavas nonākušiem, tirgotājs satver Ansīti un saka: “Tagad, putniņ, esi manos nagos! Es tev rādīšu manu meitu precēt!”
“Kādu meitu? Es nekā nezinos,” Ansītis lūdzās.
“Bet es gan zinu!” tirgotājs atbild. “Tagad tevi piesiešu uz šā lielā akmeņa un ievelšu Daugavā zivīm par barību.”
Tirgotājs ieveļ Ansīti Daugavā un aiziet projām. Bet Ansītis ar akmeni negrimst vis dibinā, viņš sēž uz akmeņa un aizpeld uz jūru. Jūrā Ansītis ierauga kuģi un sauc: “Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz, jums būs laba laime!”
Bet kuģinieki domā: “Diezin, kas tas par tādu spogu uz akmeņa sēdēdams – neņemsim vis tādu!”
Tie aizbrauc. Necik ilgi brauc cits kuģis. Ansītis nu cīnās savu akmeni itin tuvu kuģim piedabūt un sauc: “Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz, jums būs laba laime!”
Tie uzņem un aizved Ansīti uz pilsētu. Bet, kas par ķibeli: tas kuģis pieder tam pašam tirgotājam, kas Ansīti Daugavā iegrūdis. Tirgotājs ar savu meitu iznācis kuģi sagaidīt. Ansīti ieraudzījis, tas atplēš muti un brīnās, bet meita saka: “Tēt, ko tā par skaisto puisi vari brīnīties, tu nezini, kā man viņš patīk. Tēt, atvēli man viņu precēt. Vecais, to dzirdēdams, saviebj ģīmi un atbild: “Bērnam bērna prāts! Liec mani tagad mierā, jo man jāsteidz kuģis izkravāt, lai rītu pat varu pēc citām precēm braukt, to puisi ņemšu uz ceļu līdz.”
Kur nu blēdis: ne tik vajadzīgi bij jābrauc, nekā, bet viņam cits kas prātā, viņš grib par otrām lāgam Ansīti slīcināt. No rīta kuģis aiziet ar Ansīti, ka viz vien. Plašajā jūra tirgotājs nu gudro, ka vislabāki Ansīti slīcināt. ,,Bet pag!” viņš pats pie sevis iesaucās “reiz viņš slīka un nenoslīka, būs gudrāki, ka lieku viņu nobendēt.” Labi. Tirgotājs tūlīt uzraksta grāmatu pie savas sievas un pavēl, lai tā, kamēr viņš nav mājā – klusu liek Ansītim nocirst kaklu. Kamdēļ? to viņa dabūšot vēlāk zināt. Tirgotājs nu piegriež kuģi pie malas, iedod Ansītim grāmatu un saka tā: “Teci tu uz mājam un pārnesi to manai sievai, jo aizmirsu ko pateikt.”
Ansītis pārnes grāmatu un satiek vispirms tirgotāja meitu. Tā tūlīt prasa: “Puisīt, kā tu atpakaļ?” Tā un tā. Šī nu atraisa grāmatu un atron tādas lietas. Ko nu darīt? Bet meičai padoms pie rokas, viņa samin tēva grāmatu kājām un uzraksta mātei citu: “Tēvs esot licis tūlīt viņu ar Ansīti salaulāt.”
Neko darīt – jātaisa kāzas. Pēc kāda laika tēvs pārbrauc un pirmais vārds sievai prasīt: “Nu, vaj nobendēji Atrasto Ansīti?”
“Kādu Ansīti? Vaj mūsu znotu?” To dzirdēdams, šis traks, bet sieva rāda viņa paša grāmatu un noprasa itin īsi: “Ko tu tādā reize būtu darījis?”
Šis neko neatbild, tik nevar gudrs tikt, ka varējis tā pārskatīties.
Tomēr meitu un znotu vecais nevar ne acu galā ieredzēt. Viņš iedod jaunajam pārim veselu mārku un aiztriec projām. Ansītis nopērk par mārku cūku sarus un sāk tirgoties. Ko viņš prasa, to maksā. Pirmā dienā tas nopelnījis tik daudz, ka var brangu tiesu saru iegādāties. Nu pārdod tos un tā arvienu vairāk, kamēr gada laikā paliek par lielu lielo tirgotāju. Tādu laimi Ansītim vecais nebij sagaidījis. Viņš aizskrien pie znota un uzbļauj itin bārgi: “Ar manu mārku tu iesāci, ar manu mārku tu nopelnīji, tas viss, kas tev te ir, pieder man! Bet viņpus upes, aiz meža, man viens kungs trīs vezumus zelta naudas parādā, ja vari to naudu man pārvest, tad lai viss paliek pa vecam, kā bijis! Še tev nuciņš maizes un eji!”
Viņš iet. Uz ceļa Ansītis satiek vecu sieviņu. Tā lūdzās: “Dēliņ mīļais, trīs dienas neesmu ēdusi, dodi kādu kumosiņu maizītes, sirsniņu piesiet!” Ansītis pārlauž nuciņu pa pusei un iedod. Tagad vecenīte saka: “Dēliņ, vaj zini ar, kur tevi sievas tēvs sūtījis? Viņš tevi sūtījis pie velna. Bet, kad nu eji, tad tik visu labi ielieci omā, ko tev katrs saka.”
Jā, taisnība gan, tūlīt viņpus upes Ansītis satiek vīru, kam dzirnu akmenis uz kakla uzmaukts. Tas sauc: “Anšu, jaunais brāl – tu iesi pie velna, paprasi velnam, cik ilgi man tas akmenis būs jānes. Divdesmit gadus esmu nesis, cik vēl jānes?”
Paiet tam garām, tā mežā trīs stirnas lec pār akmeni. Tās sauc: Ansīšu, jaunais brāl, – tu iesi pie velna, paprasi velnam, cik ilgi mums tā jālec. Divdesmit piecus gadus esam lēkušas, cik ilgi vēl jālec?”
Paiet tām garām, te gadās avotiņš. Iz avotiņa izlec vecs vīriņš un sauc: “Anšu, jaunais brāl, tu iesi pie velna, paprasi velnam, cik ilgi lai te mazgājos. Divdesmit piecus gadus esmu mazgājies, cik vēl man jāmazgājas? Un, re, mana meita arī tur, pie velna!”
Noiet tur: meita sēž itin sērīga un prasa: “Kur tu te ienāci?”
“Nācu tev vēstis nest no tava tēva. Viņš mazgājas avotā un lika tavam kakla kungam prasīt, cik ilgi vēl būšot tā mazgāties?”
“Ak tu nabaga tētiņš, kad es tev varētu palīdzēt! Bet nu izstāsti man visu, ko tikai uz
ceļa redzēji, jo kunga tagad nav mājā!”
Šis nu izstāsta itin visu, ko katrs teicis, ko prasījis.
Meita nu attaisa skapi, iedod Ansītim sudraba puļķi un saka tā: “Ielieni manā pagultē un paslēpies. Es naktī likšos sapņojam un izprasīšu velnam visu, bet kad visu būšu izprasījuse, tad izleci tu no pagultes un ieduri šo sudraba puļķi velnam pakausī, viņš tūdaļ sadegs par darvas mucu.”
Labi. Velns pārnāk un tūlīt prasa: “Kas te par svešu smaku ?”
“Pats saskraidies pa malu malām un tad taujā, kas par smaku!”
Velns drīzi apgulās un meita arī. Necik ilgi, šī sāk muldēt. Tad velns: “Āre, kas tad nu?”
“Es sapņos redzēju kādu vīru ar lielu dzirņu akmeni uz kakla. Divdesmit piecus gadus viņš to tā nesis, cik ilgi vēl tam tas jānes?”
“Kad vīrs tādu lopu dabūs, kā viņš ir bijis viņā pasaulē, tad tas tiks vaļā!”
Necik ilgi meita atkal muld. Tad velns: “Āre, kas tad nu?”
“Es pa sapņiem redzēju trīs stirnas pār akmeni lecam. Divdesmit piecus gadus viņas salēkušas, cik ilgi vēl tām jālec?”
“Jā nu.. vaj tad tu to vari izdarīt. Kad to akmeni noveltu, tad tai vietā izceltos liels pilsēts!”
Necik ilgi meita atkal muld. Tad velns: “Āre, kas tad nu?”
“Es pa sapņiem redzēju, ka balts vīriņš iznāca no avota un prasīja: divdesmit piecus gadus esmu mazgājies, cik ilgi vēl tam esot jāmazgājas? Un tad vēl: kur esot viņa meita?”
“Tā tu esi, vaj tu vari viņu izpestīt. Tas tavs tēvs.”
Līdz ko to izteicis, tā Ansītis no pagultes ārā un iedur velnam puļķi pakausī. Vels sadeg par darvas mucu.
Tagad Ansītis piebeŗ trīs vezumus zelta naudas un tad abi aizbrauc tur, kur vecais mazgājas. Sirmgalvis, meitu ieraudzīdams, tūlīt noprot ka nu izpestīts. Viņš raud prieka asaras un apkampj gan meitu, gan Ansīti. Nu visi trīs noiet pie akmeņa, kur stirnas lec un noveļ to. Līdz ko novelts, tad acumirklī ronās liels pilsēts tai vietā un trīs stirnas pārvēršas par daiļām meičām. Tās bijušas senāk vecā sirmgalvja meitas un pats sirmgalvis tās pilsētas ķēniņš. Ķēniņš nu ieved Ansīti savā senākajā pilī un saka tā: “Ņemi nu no manām meitām, kuru gribi un palieci man par znotu !”
Bet Ansītis atbild: “Paldies par labumu! Man pašam mīļa sieviņa mājās gaida!”
“Nu, tad ņemi vienu daļu no manas valsts un sešus vezumus zelta naudas, bez tam došu tev kara spēku līdz, kas tevi līdz mājam pasargātu un naudas vezumus aizvestu.”
“Paldies, tā gan var!”
Uz ceļa dzirņu nesējs atkal prasa: “Nu, vaj dabūji ko zināt?”
“Ja tādu pašu lopu dabūsi, kāds tu biji viņā pasaulē, tad tiksi vaļā!”
Pārbrauc mājā, sievas tēvs tīri ģībst nost. Viņš arī paņemšot maizes nuciņu un iešot uz
savu laimi. Iedams tas satiek to pašu vecenīti. Tā lūdzās: “Dodi kādu maizes kumosiņu jo trīs dieniņas neesmu ēdusi, ne rasiņas dzērusi.”
Bet šis atcērt: “Vaj es visiem nabagiem ceļmalā došu maizes!”
“Labi, labi – lai Dievs tev palīdz!”
Paiet gabalu, te vecais dzirņu nesējs sauc, ko māk: “Nāci, paturi man mazuliet to akmeni!”
Šis domā: “No tā jau mans znots būs dabūjis to lielo mantu -ir jau jāpalīdz.” Ka nu tirgotājs pieiet klāt, tā plaukt! dzirņu nesējs uzsviež akmeni Ansīša sievas tēvam virsū un vēl smejas: “Es esmu viņu divdesmit piecus gadus nesis, es biju lops viņā pasaulē, bet tu vēl lielāks lops esi bijis. Tamdēļ nesi viņu visu mūžu!”
Atrastais Ansītis drīzi paņēma savu sieviņu, aizgāja uz savu iedāvināto valsti par ķēniņu un dzīvoja laimīgi.
Arī savu audžu tēvu un sievas māti tas pieņēma. Un vēlāk, caur sievas mātes stāstīšanu, saklaušināja pat savu īsto tēvu. Tas iesākumā negribēja nemaz ticēt, ka viņa dēls dzīvs un pie tam vēl par ķēniņu.