Saimnieka tēvs bijis buris, viņš nomiris. Saimnieks tēvu ielicis zārkā un to aiznesuši uz klēti. Vakarā saimnieks teicis uz ganu puiku: “Tu ej uz klēti un vāķē manu tēvu!”
Ganu puika ne par ko negājis. Tā buris palicis bez vāķētāja. Otras dienas pusdienā ganu puika uzkāpis uz klēts augšas, izurbis griestos caurumu, apvilcis sev apkārt riņķi, nogulies uz griestiem un pielicis aci pie cauruma.
A pusdienas laiku klētī ienākuši četri velni. Nomirušais buris uzcēlies zārkā sēdu. Trīs velni viņam prasījuši un ceturtais rakstījis.
Vai tu nenositi to veci lielā mežā?” prasījis buram viens velns.
“Ja, nositu gan!” atbildējis buris.
“Un to meitas bērnu tak tu ar nožņaudzi un paliki zem gubeņa grīdas?” prasījis otrs velns.
“Ja, nožņaudzu gan!” atbildējis buris.
Vēl velni daudz nedarbus prasījuši nomirušam buram. Ceturtais velns pierakstījis visas viņa atbildes.
“Mēs tevi apēdīsim. Tu esi mūsu,” teikuši beidzot velni. Buris nekā neatbildējis. Velni sagrābuši buri un tas bijis tik redzējiens, ka buram bijusi jau āda pār acīm. Velni to aprijuši. Viens velns ielīdis bura ādā un iegūlies zārkā.
“Uz svētdienai nu ap mani raudās un dziedās,” priecājies zārkā guļošais velns.
“Nu, priecājies, priecājies!” atbildējis viens velns. Ka tik tev izdodas labi,” piebildis otrs velns.
“Bet ja tev ielej acīs svinu, kas tad būs?” noteicis trešais velns.
“Ko nu niekus runā?” teicis zārkā guļošais velns. Kas to šiem dos zināt!?
“Tā vien runājat, ka kāds nenoklausās,” piebildis pirmais velns.
Citi velni aizgājuši un klētī palicis tikai zārkā gulošais velns. Gans nokāpis klusītiņām no klēts augšas un aizgājis uz istabu. Tur viņš izstāstījis saimniekam, ko redzējis un dzirdējis. Saimnieks neticējis un teicis:
“Ko nu grabi, kā pūslis?”
Ganu puika apgalvojis, ka tas viss ir patiesība, un teicis, ka to varot izprovēt.
Saimnieks paņēmis svārpstu un izurbis zārka vākā divus caurumus, taisni pret to vietu, kur mironam acis bijušas. Ganu puika izkausējis svinu un to ielējuši pa izurbtiem caurumiem.
Acu mirklī zārks ar visu velnu izskrējis no klēts. Zārku atraduši labu gabalu no mājas, zemē nokritušu. Viņā bijusi tikai buram noplēstā āda. Svētdienā aprakuši tukšu zārku ar buram noplēsto ādu.
H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros