Strazds bija ābelē izperējis bērnus. Tur atnāca lapsa un sacīja: “Strazdiņ, ja tu man nedosi vienu no saviem bērniem, tad es šo ābeli ar savu asti nocirtīšu.”
Strazds raudāja, raudāja, bet pēdīgi tomēr nometa lapsai vienu bērnu. Gluži tāpat klājās otrā un trešā dienā. Ceturtā dienā strazds atkal gauži raudāja, jo šodien būtu jāatdod pēdējais bērns.
Vārna redz viņu raudam un prasa, kādēļ viņš raudot. Strazds atbild: “Kā lai es neraudu, jo šodien man jāatdod lapsai pēdējais bēms, citādi viņa ar asti nocirtīs visu ābeli.”
“Kāds tu gan muļķis,” saka vārna, “kad viņa nāk, lai tik cērt; izsmej viņu un pagaidi, ko viņa darīs!”
Atnāk atkal lapsa, prasa bērnu un piedraudē koku nocirst. Strazds atbild smiedams, lai tik cērtot.
“Kas tevi tā mācīja?” Prasa lapsa.
“Vāma”.
“Pagaidi tik, gan es tev rādīšu.”
Lapsa ieskrēja mežā un nolikās mežmalā kā nosprāgusi. Atlaidās vārna un gribēja tai acis izknābt; bet lapsa sagrāba vārnu cieti un sacīja: “Gaidi vien tagad, nu es tevi saplosīšu.”
Vārna atbild: “Dari ar mani, ko gribi, bet nebāz tik mani rata rumbā un nelaid no kalna zemē, jo tad tu visus manus kaulus samalsi miltos.”
Bet lapsa nozaga saimniekam ratu, iebāza tur vārnu un laida no kalna zemē. Vārna bija tūliņ pa rumbas otru galu laukā, un lapsa aizskrēja lamādamies.
M.Krone Kurzemes Mežamuižā, H.Bīlenšteina “Tiermärchen”