Žubīte

Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt? Tūliņ čaukstējusi pakaļ, kā tiem tur skūpstoties atskanējis un projām skrienot apsolījusies. “Līdz, līdz, līdz pat rudenim Dievu teikšu!” Lasīt tālāk

Pēlēkā cielava

Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi bez dziesmām. Tikai to paguvusi noskatīties, kā vecais, tiklīdz zirgs piepēži arklu ātrāk sarāvis, nespēcībā arvien uz priekšu palīgojies un arkls iečirkstējies gar akmeņiem trīdamies. Lasīt tālāk

Žagata

Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis: “Urkš, urkš! urkš, urkš!” Beidzot saimnieks, istabā padzirdējis troksni, skrējis abus saglābt. Lasīt tālāk

Pūce

Pūce arī ieskrējusi mājās no cilvēkiem dziesmas mācīties. Bet – kā gadījies, kā ne? – uzkūlusies uz istabas augšu pie vistām. Tūliņ vienu vistu noēdusi; bet tad arī palikusi tik slinka, ka nemaz vairs neticies mācīties, gulēt vien gribējusi. Tādēļ laidusies uz mežu atpakaļ izgulēties un labāk palikusi bez dziesmām. Lasīt tālāk

Dumpis

Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Lūk, tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās, kad nodomājis vaidēt, tā vecie saka un tic. Lasīt tālāk

Ūpis

Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis mocījies ar nelabu sirdi un vaidējis. Ūpis noklausījies un vaidejis arī tā: “Ū! ū! vai! vai!” Lasīt tālāk